Ja es vēlos garīgajā virzīties uz priekšu, tad man katru sekundi visas savas jūtas, uzmanība, mīlestība, caur desmitnieku jāizvada pie Radītāja. Un pat tad, ja es nejūtu nekādu vēlmi, es to cenšos darīt mākslīgi.
Kā ģimene, kura adoptējusi bērnu, cenšas viņam izrādīt pēc iespējas vairāk uzmanību, lai gan vēl nav viņam no sirds pieķērušies, un viņš vēl šķiet svešs. (vairāk…)
Tagad beidzās pravietojums un beidzās atdarināšana, un cilvēki neizmanto neko, izņemot sapni. (Zoar Grāmata)
Sapnis garīgajā nozīmē stāvokli, kad cilvēks atrodas uz noteikta pakāpiena, kuru viņš skaidri izjūt, izzina.
Piemēram, mēs tagad atrodamies studijā, kur notiek mūsu programmas ieraksts. Taču pēc tam es vēlēšos pacelties virs šī līmeņa – vairāk sajust, vairāk izzināt, vairāk atklāt, ieraudzīt saiknes starp visiem radījuma elementiem, pacelties virs sava „dzīvnieka”, lai sajustu pasali ārpus sevis. (vairāk…)
Desmitniekā jāizveidojas tādai atmosfērai, lai mums patiktu darbs pret savu egoistisko vēlmi kā īpaša māksla. Īstens meistars mīl savu nodarbi – nav svarīgi, ar kādu materiālu viņš darbojas: ar koku, metālu. Viņš gūst baudu, kad veido.
Pusdienu gatavošana var būt māksla – viss ir atkarīgs no cilvēka vēlmes, darbā ieliktā. Un mums nepieciešams izdarīt tā, lai garīgais darbs kļūtu mums mīļš, nevis izsauktu ciešanas. Nepieciešams gūt baudu no tā, kā egoisms pretojas, bet mums tas ir jāpārvar. (vairāk…)
Nepieciešams desmitniekā izveidot tādu aizsardzību gluži kā drošības sietu, glābšanas riņķi vai drošības jostu, kas atbalstītu katru. Tad cilvēks justu, ka viņam vienmēr ir kur pieķerties, lai svešas vēlmes nenotriektu viņu no ceļa.
Grupā ir jābūt sajūtai, ka mēs kopā ejam uz vienu mērķi, pamatojoties uz drošu metodiku, tiecoties savstarpēji tuvoties un tuvoties ar Radītāju. (vairāk…)
Sašķeltība atklājas mūsu dabiskajās egoistiskajās vēlmēs, kurās mēs esam spējīgi redzēt, just, pārdzīvot. Un tāpēc mūsu rīcībā ir bagāts vārdu krājums, lai paustu savu nevēlēšanos, ciešanas, nesapratni, jūtu apjukumu – visas negatīvās sajūtas.
Sarakstīti daudzi romāni un uzņemtas daudzas filmas par smagām, mokošām, dramatiskām situācijām, kad cilvēki cieš. Lai aprakstītu ciešanas, mums ir liels daudzums vārdu, sajūtu, izteiksmju. Taču par labu stāvokli gandrīz nav ko sacīt – mums vienkārši ir labi un viss! (vairāk…)
Jautājums: Manis nav, ir tikai Radītājs. No otras puses, es eksistēju tikai tad, kad atšķiros no Viņa, vai tad, kad ar Viņu saliedējos? Es eksistēju vai nē?
Atbilde: Mēs eksistējam. Par to nav nekādu šaubu.
Taču kādā veidā, lai mēs savienojamies ar Radītāju? Tādēļ sevī ir nepieciešams radīt īpašu maņu orgānu, kurš spēj just to, kas ir ārpus mums. Tāpēc, ka Radītājs atrodas ārpus mums, mēs Viņu pašlaik nejūtam. (vairāk…)
Ir ļoti svarīgs precizējums mūsdienu materiālistiskajai realitātes uztverei, atbilstoši kurai pasaule ir evolūcijas procesa rezultāts, pakāpeniska matērijas attīstība no atoma. Šādi domā mūsdienu cilvēks, pamatojoties uz zinātnes sasniegumiem divdesmitajā gadsimtā.
Taču „Desmit Sefirotu Mācība” skaidro, ka visa realitāte tika radīta ar vienu domu, kura turpina darboties. „Būtībā šī doma ir cēlonis un darbība, un gaidāmais atalgojums un visu pūļu būtība.” (vairāk…)
Kabalas zinātnes noteikumi atšķiras no tiem, pie kādiem mēs esam pieraduši mūsu pasaulē. Spēle patiesībā ir pāreja. Līdzīgi kaķim, kurš pirms lēciena iešūpojas, piemērās un tikai pēc tam lec. Tas viss ir sagatavošanās, noskaņošanās iedomātam lēcienam, – tas viss ir spēle. Kaķis izspēlē to, kā tagad lēks.
Proti, spēle ir nākamā stāvokļa iztēlošanās. Un tāpēc visai mūsu dzīvei ir jābūt spēlei. Mēs tiecamies savienoties un mūsu saiknē atklāt Radītāju, savas eksistences mērķi, mūžīgu un pilnīgu dzīvi. Tas viss tiek sasniegts, pateicoties spēlei. (vairāk…)
Ja es pats neesmu spējīgs saspiest savu egoismu un ielaist grupu atbrīvotajā vietā manā sirdī, tad grupai man ir jāveic mākslīgā elpināšana.
It kā es guļu bez elpas, bez samaņas, bet grupa spiež man uz krūtīm, lai es izelpotu, un pēc tam sāktu elpot. Tas ir, grupa man palīdz sarauties tāpēc, lai es sāktu izplesties apvērstā formā. (vairāk…)
Prāts mums neliek strādāt dēļ atdeves. Mēs atklājam, ka absolūti neesam gatavi to prasīt, neesam gatavi atdevei, vienotībai. Šo tieksmi sevī vēl nepieciešams izaudzēt, tāpēc ka sākotnēji mēs esam vienkārši egoisti un ar to neatšķiramies no dzīvniekiem.
Ja mēs vēlamies sevī atklāt punktu sirdī – dievišķā daļu no augšienes, atdeves asniņu, tad mums ir jāpieliek daudz spēku un jāpalīdz viens otram grupā. Mēs audzējam sevī atdeves spēku kā no mūsos ielikta sēklas piliena, līdz tā pilnam mēram, kuru dēvē par „dvēseli”. (vairāk…)