Jautājums: Vai kabalas studēšana var samazināt cilvēka nākamos pārdzimšanas riņķojumus? Vai arī to daudzums jau iepriekš ir noteikts?
Atbilde: Nav svarīgi, noteikts vai nē, taču mēs spējam tos mainīt, ietekmēt.
Jautājums: Esmu dzirdējis, ka, ja cilvēks, kurš mācās kabalu un atrodas desmitniekā, aiziet no dzīves, tad viņš turpina būt desmitnieka loceklis. Kā to saprast? (vairāk…)
Vai mīlestība pret Radītāju var būt lielāka par mīlestību pret biedriem? Tas vienkārši nevar būt – ka es attiektos pret Radītāju labāk nekā pret biedriem. Tāpēc, ka biedri ir mana garīgā kli, kā sacīts: „No mīlestības pret radījumiem uz mīlestību pret Radītāju”.
Tāpēc nepieciešams saprast, ka tikpat spēcīgi kā mēs tiecamies pie Radītāja, vispirms nepieciešams gluži tāpat un pat vēl spēcīgāk tiekties uz savienošanos ar biedriem. Taču praksē tas parasti notiek otrādi. Cilvēks tiecās pie Radītāja, un tas ir viņa mērķis, taču biedros, atbilstoši savai egoistiskai dabai, desmitniekā, mīlestībā pret tuvāko viņš neredz svarīgumu. (vairāk…)
Ja es sevi anulēju par labu saviem biedriem, tas jau parāda, ka man ir ticība Radītājam. Un tāpēc, anulējot sevi par labu biedriem, mēs varam tuvoties Radītājam. Tāpēc, ka Radītājs neeksistē bez radījumiem: ja mēs apvienojamies, tad mūsu apvienošanās tiek dēvēta par Radītāju. Mēs paši Viņu radām un kopā ar Viņu strādājam.
Vienota grupa ir kā radioteleskops, kas uztver iedarbību no augstāka līmeņa. Parasts cilvēks to nespēj sajust, bet saliedēts desmitnieks uztver šo, mums nesaprotamo, īpašo spēku no augšienes. Šis spēks atklājas desmitniekā, darbojoties kā radars, satelītantena, kas mums atklāj šo augstāko spēku. (vairāk…)
Jautājums: Ļoti bieži grupā starp vairākiem biedriem rodas domstarpības, reizēm tīri materiāla rakstura. Vai ir cilvēka spēkos pret to nodrošināties?
Atbilde: Nē. Nekādi! Domstarpības nepieciešams pārvarēt. Cilvēkam būs spēki tās pārvarēt, ja viņam ir spēcīgs desmitnieks, kurš viņu turēs un nostiprinās, kā sevi nostiprina alpīnisti. Tomēr viņš jebkurā gadījumā kritīs egoistiskajā bezdibenī. (vairāk…)
Ja es paceļos virs egoisma pretenzijām, kas pārliecina, ka šis darbs ir bezjēdzīgs, un garīgais ceļš nav domāts man – tas nozīmē, ka es jau esmu virs zināšanām. Un tā „monēta pie monētas sakrājas lielā bagātībā”, proti, visi pārvarējumi uzkrājas līdz noteiktam mēram, kas ir nepieciešam, lai kļūtu par tilpni, augstākās gaismas saņemšanai. (vairāk…)
Starptautiskais kongress „Pacēlums virs sevis”, 1. nodarbība
Jautājums: Vai ir pareizi gaidīt, kad desmitniekā visi kļūs labi, lai izzustu visas nesaskaņas?
Atbilde: Es nedomāju, ka gaidīt ir pareizi. Nesanāks. Šādi var gaidīt bezgalīgi – ilgus gadus, līdz no augšas tevi sāks piespiest virzīties uz priekšu ar rungu, lai tu saprastu, ka tavu stāvokli nepieciešams labot. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam gaidīt, ka rīt kaut kas notiks. Tā ir vissliktākā attieksme pret dzīvi. (vairāk…)
Mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu likums nāk no paša radīšanas sākuma, kad augstākā gaisma piepildīja visu Universu.
Ja runājam fiziskos terminos, tad var teikt, ka viss radīšanas spēks, visa matērija bija koncentrēta vienā punktā. Un tad notika Lielais sprādziens, kura rezultātā radās viss Visums, visas pasaules, visas galaktikas. (vairāk…)
Ja es neredzu panākumus, tas nozīmē, ka nestrādāju grupā. Vienatnē atklāt Radītāju nav iespējams. Tādēļ obligāti ir jāatrodas desmitniekā.
Cilvēks atrodas grupā, bet grupa atrodas Radītājā. Es nevaru izlauzties pie Radītāja, apejot grupu, tomēr man ar to ir jāsaistās un tikai pēc tam sasniegšu Radītāju. Tāpēc, ka man pašam nav instrumentu, nav desmit sefirotu saiknei ar Radītāju.
Lidmašīnā ir ierīce, kuru dēvē par žirokompasu. Tas ir veidots no žiroskopa, kurš nepārtraukti griežas un norāda virzienu uz Ziemeļpolu, palīdzot lidmašīnai orientēties.
Mums par šādu žirokompasu kalpo grupa. Mums nav citas orientēšanās iespējas. Mēs it kā atrodamies nelielā laiviņā okeāna vidū un nezinām, kurp peldēt. Tāpēc mūsu vienīgais kompass ir mūsu egoisms. (vairāk…)
Ar katru dienu mūsu ceļš kļūst arvien precīzāks, virziens skaidrāks, un vēlamais un esošais stāvoklis arvien noteiktāks. Es savu virzību mēru ar to, cik daudz spēka saņemu no grupas, cik vēlmes uz Radītāja atklāšanu, un cik pats spēju šo vēlmi dot grupai. Šie divi spēki mani pareizi notur ceļā uz mērķi.
Galvenais nepārtraukti celt mērķa svarīgumu, kas visu laiku zūd. Pateicoties tam, mēs nepārtraukti virzīsimies uz priekšu. Nav iespējams iztikt bez negatīvā spēka, tāpēc ka gaismas priekšrocība atklājas no tumsas. (vairāk…)