Ja es pats neesmu spējīgs saspiest savu egoismu un ielaist grupu atbrīvotajā vietā manā sirdī, tad grupai man ir jāveic mākslīgā elpināšana.

It kā es guļu bez elpas, bez samaņas, bet grupa spiež man uz krūtīm, lai es izelpotu, un pēc tam sāktu elpot. Tas ir, grupa man palīdz sarauties tāpēc, lai es sāktu izplesties apvērstā formā.

Izplešanās notiek dabiski, no dabas puses, taču saraušanās man jāveic saviem spēkiem. Un, ja es to nespēju izdarīt, tad grupai man jāpalīdz, spiežot uz mani, lai es sāktu elpot garīgo dzīvi, ieelpojot garīgo gaisu.

Grupa uz katru spiež ar mīlestību, tas arī būs tas spiediens, kas mani piespiedīs gaisu izelpot. Šādi reanimatori atdzīvina cilvēku, kurš palicis bez elpas: varētu šķist, ka nepieciešams viņu piepildīt ar gaisu, taču nē, viņam spiež uz krūtīm, lai izietu gaiss.

Šādi arī grupa ar savu mīlestību spiež uz katru, lai viņš sajustu, ka apkārt ir cilvēki, kuri ir saistīti mīlestībā un vienotībā, un aicinoši viņu uz to pašu. Šī mīlestība viņam uzliek pienākumu: viņš pārstāj elpot pats un ļauj biedriem ienākt viņā un paplašināt viņu ar spēku. Un, kad viņš izpletīsies, pateicoties biedru darbam, tad viņa pienākums būs gluži tāpat paplašināt savu mīlestību pret viņiem, tas ir, parādīt mīlestību pret visiem.

Ir divas virzības formas uz radības mērķi un labošanos. Ja mēs paši pieliekam pūles, lai virzītos uz priekšu ar grupas palīdzību, sabiedrības ietekmi, viens otru atdzīvinot ar mākslīgās elpināšanas palīdzību, tad tas būs gaismas (ahišena) ceļš. Taču, ja mēs to nedarām, tad ir globāls plaušu ventilācijas aparāts, kurš veļas pār mums kā evolūcijas rullis, izspiežot no mums visu gaisu, lai mēs būtu gatavi ieelpot garīgo gaisu.

Cilvēkam pieder tikai viens Malhut punkts, taču viss pārējais ir pirmās deviņas sefirot, biedru īpašības, grupa. Man ir jāsaraujas pirmajās deviņās sefirot, neatstājot tur nevienu savu vēlmi. Un, ja es vēlos dot visās pirmajās deviņās sefirot, tad uzsūcu tajās biedru īpašības, un viņi man pārvēršas par dodošajiem. Šādi es dodu biedriem un caur viņiem dodu vietu iemiesoties Radītājam.

Ja mēs uzņemsimies iespaidot katru grupas biedru, demonstrējot savu mīlestību un apvienošanos, lai biedru atmodinātu, tad tas viņu pagrūdīs uz priekšu, tāpēc ka tad arī biedrs vēlēsies virzīties uz priekšu. Tā jau ir praktiskā kabala.

Ieejai un izejai ir nepārtraukti vienai otra jānomaina. Tāpēc, ka ik reiz mēs ieelpojam garīgo gaisu, taču pēc tam atklājam, ka tas ir kļuvis materiāls, jo tur ir piejaukusies mūsu egoistiskā vēlme. Un tāpēc mums nākas ar spēku to izelpot un ieelpot jaunu garīgo gaisu par labu atdevei, un tas būs solis uz nākamo garīgo līmeni.

Šādi mēs paceļamies pa garīgajām kāpnēm: ik reiz atklājot, ka esošais līmenis, kaut kādā mērā ir egoistisks, to izelpojam un tā vietā vēlamies ieelpot svaigu garīgo gaisu – jaunu atdeves spēku.

No nodarbības par tēmu „Saspiešanās un izplešanās”, 18.12.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Desmitnieki, Garīgais darbs | Add Comment →