Taisnais – tas, kurš attaisno Radītāju
Ar cilvēces attīstību mūsu materiālā dzīve kļūst aizvien komfortablāka, bet cilvēks mūsos jūt sevi aizvien iztukšotāks. Tad tiekam dēvēti par “grēciniekiem”, – jo sajūtot ciešanas nenovēršami vainojam tajā Radītāju. Tikai redzot, ka Radītājs nes mums baudu, mēs varam Viņu attaisnot, kā sacījuši viedie: “Taisnais ir tas, kurš attaisno Radītāju, proti, teic, ka Tas vada pasauli taisnīgi”.
Tas ir, mums nepieciešams izlabot sevi tā, lai sajustu, ka augstākais spēks, kurš mūs vada, nes mums labu, nevis ļaunu, kuru sajūtam šodien. Visa mūsu dzīve dalās divās daļās: dzīvnieciskā ķermeņa dzīve un cilvēka dzīve, kā apkārt esošās sabiedrības sociuma daļas. Un mēs varam sevi izlabot tā, lai it visā sajustu savu dzīvi pilnīgu. Tāds cilvēks, kurš izlabojis savu uztveri, tiks dēvēts par taisno, jo attaisnos Radītāju, redzot Viņa labestīgo vadību. Šī vadība sākotnēji bija labestīga un taisnīga, bet esam radīti par egoistiem un visu uztveram negatīvi, ar mīnus zīmi – no mums apkārt esošā atdeves pozitīvā lauka, Radītāja, jo esam viņam pretstatā. (vairāk…)
Vienā polā atrodas Bezgalības Pasaule – tā ir absolūta bauda visās nozīmēs: izzināšana, izpratne, sajūtas, mūžība, pilnība. Citā polā – šī pasaule, kurā jābūt trūkuma sajūtai it visā.
Jautājums:
No augšienes pie mums nonāk gaisma, un atmodina noteiktas kopējās dvēseles daļas, lai virzītu tās saskaņā ar savu programmu. Šī programma ļoti sarežģīta un paredz dvēseļu atmodu īpašā kārtībā un savienojumā starp tām, it kā viena organisma daļas. Mūsu acīm tas nav saredzams, bet saskaņā ar iekšējo dvēseles uzbūvi, tās saistītas viena ar otru – tāpēc gaisma tās savieno vienkopus kopīgam darbam, atdeves īpašības meklējumiem. Tie ir pilnīgi sveši viens otram cilvēki, dažādi un ļoti attāli viens no otra pēc savām materiālajām īpašībām. Bet mums jātic, ka tā iekārtots no augšienes, atstāt visu, kas mums traucē apvienoties un meklēt to, kas tajā var līdzēt. Šajos meklējumos mēs sapratīsim, ka vienīgais savienošanās pamats – tā ir atdeve, kas augstāka par saņemšanu. Nav vairāk nekā cita, kas savienos cilvēkus. Šis ceļš ir tik mainīgs, it kā mēs brauktu pa ļoti nelīdzenu ceļu un mūsu automašīnu pastāvīgi svaida augšup-lejup pa visām bedrēm un dangām – bet tai, neskatoties ne uz ko, jābrauc un jāvirzās uz priekšu. Jo tālāk mēs virzamies uz priekšu, jo biežāki šie lēcieni, līdz ar to lielāka mūsu jūtība pret tiem, proti, mūsos notiek arvien krasākas un nozīmīgākas izmaiņas. Kaut gan arī iepriekš tās bija tādas pašas – tomēr mēs tās tik ļoti neievērojām un nesajutām.
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 26. p.: “Un viņš pieaicināja savu dēlu Jozefu”. Jēkabs pārlaida skatienu pāri saviem dēliem un sacīja tiem: “Es redzu, ka lielas bēdas un nelaimes nāksies pārdzīvot jūsu dēliem. Un viņiem nepieciešams izpelnīties augstāko žēlsirdību”.
Bāla Sulama raksts “Priekšvārds grāmatai Panim Meirot”, 7. p.: Un tajā saproti viedo sacīto: “Es Radītājs, ciešanas un bauda”. Proti, eksistē divi minētā mērķa sasniegšanas ceļi:
Jautājums: Ko sev atbildēt, ja pārņem faraona jautājumi?
No Bāla Sulama raksta “Priekšvārds grāmatai Panim Meirot”: Izproti viedo sacīto: “Dāvida dēls nāks vienīgi taj paaudzē, kurā būs tikai taisnie vai tikai grēcinieki”. Tādējādi svarīgi saprast, ka atpestīšana un Mašiaha atnākšana, kuru patreiz gaidām, nozīmē izzināšanas pilnības sasniegšanu, kā sacīts: “Un nemācīs vairs cilvēks cilvēku izzināt Radītāju, jo visi Mani zinās”. Un kad iegūs Izraēlas dēli pilnīgu izpratni, pārpildīsies zinību avoti un izplūdīs pāri Izraēlas robežai pie visām pasaules tautām, kā sacīts: “Un piepildīsies zeme ar Radītāja zinību”, “un atnāks pie Radītāja un Viņa labumiem”. 
Pieteikties RSS barotnei