No pasīva vērotāja uz aktīvu pētnieku
Pirms diviem tūkstošiem gadu Izraēlas tauta nokrita no sava garīgā līmeņa materiālajā līmenī, no atdeves nodoma uz nodomu sevis dēļ. Rezultātā mēs pārvērtāmies absolūti citos cilvēkos, citā tautā: ar jaunu reliģiju, dzīves skatījumu, citu realitātes uztveri.
Iepriekš mēs visu realitāti uztvērām kā vienu vienotu veselumu, kurā darbojas viens spēks, un mēs visi tam piederam. Taču pakāpeniski līdz ar Pirmā Tempļa sabrukumu un tad caur Otro Templi – tūkstošs gadu laikā, mēs sākām atdalīties no atdeves un apvienošanās, un sākām uztvert dzīvi tā, kā to redzam šodien, tas ir, materiāli, egoistiski, atzīstot cilvēka apvienošanos tikai pašiem ar sevi nevis ar citiem. (vairāk…)
Nodaļā „Berešit” ir rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Visa Tora ir paredzēta tikai cilvēkiem, kuri vēlas pietuvoties Radītājam. Un viņiem nepieciešams atšķirt „vakaru” un „rītu”, saprotot, ka tā ir viena diena. Ja mēs šos divus stāvokļus: vakars un rīts neizejam, tas nozīmē, ka nevirāmies pretī savai izlabošanai.
Jautājums:
Ja mēs labi viens pret otru attiecamies un, turklāt vēl mīlam, tad starp mums nevar būt trūcīgi cilvēki, nabagie, slimie.
Ja mēs nestrādāsim ar savu domu labošanu, tad vīrusi kļūs ar vien kaitīgāki un graujošāki, tāpēc ka attīstība turpinās. To nav iespējams apstādināt.
Replika: Džonatans Svifts sacīja: „Par visām izpriecām un izklaidēm mums pilnībā atdarīs ar ciešanām un skumjām – tas ir tāpat, kā pirms laika izšķiest uzkrāto ietaupījumu.”
Rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Tas nozīmē, ka mums vienmēr vispirms nāksies pārdzīvot vakaru, tumsu, nakti, sapratnes un sajūtas trūkumu, apjukumu. Taču tas nenozīmē, ka mēs neko nejūtam.