Evolūcijas garīgais posms
Bāls Sulams „Miers pasaulē”: Visas pretrunas starp saņemšanu un atdevi tuvākajam ir tikai psiholoģiska rakstura. Tikai tad, ja vektors mainīsies no saņemšanas savā labā uz atdevi, cilvēks baudīs visu savu darbu bez daudzajām ciešanām.
Šodien, kad mēs ražojam daudz vairāk, nekā patiesībā katram ir nepieciešams, mūsu dzīvei, pēc idejas, būtu jābūt dāsnai, pārpilnai un mierīgai. Ar tādiem resursiem mēs varētu atbrīvoties no visām nelaimēm un problēmām, saprotot, ka mūsu ķermenim nepieciešama tikai bāzes, dienišķi nepieciešamā deva, turpretī visas pārējās pūles mums jāiegulda līdzsvarā ar Dabu, ar Radītāju, Viņam pielīdzinoties. Lai ko Viņš mums atklātu, mums jātiecas sasniegt īpašību līdzība, saplūsme – lai arī egoistiska. Tāpēc, ka tādā veidā mēs iegūstam veselību, mieru, labas attiecības ģimenē utt. (vairāk…)
Jautājums:
Garīgā darba sakne nozīmē Radītāja darbību, vērstu attiecībā uz mums, pamata meklējumus. Tikko mums atklājas, ka Radītāja klātbūtne ir visapkārt, radot un veidojot katru stāvokli, būtībā no tā momenta mēs sākam savu apzināto un pārdomāto darbu. Šī sapratne un apziņa – augstāka par zināšanām, jaunajās vēlmēs, nevis tajās, kuras mums ir patlaban.
Bāls Sulams „Miers pasaulē” : Piemītošās jums miera, žēlsirdības, taisnīguma un īstenības īpašības saduras un karo viena ar otru, pie tam, ne vien atsevišķu muļķu vidū, bet arī katrā cilvēkā. Šīs četras kategorijas valda pār viņu, vienlaikus vai pārmaiņus un karo viņā – līdz pat tādai pakāpei, ka veselais saprāts nespēj nolikt viņus pa vietām un novest pie vienotas absolūtas saskaņas.
Baušļi ir darbības, kas paceļ mūs tuvāk Radītājam. Mēs arvien vairāk Viņam līdzināmies. Bauslis nozīmē, ka katrreiz kādu savas egoistiskās vēlmes daļu es varu izlabot uz atdevi un mīlestību, uz saikni ar citiem, uz ienākšanu garīgajā telpā. Viss, kas mums novēlēts, ir sava egoisma, savas ļaunās sākotnes labošana uz pretējo, pozitīvo.
Bāls Sulams „Miers”: Radītājam jautāja eņģeļi: „Kas ir cilvēks, lai Tu par viņu domātu? Kam tev šī nelaime?” Šeit var minēt līdzību par ķēniņu, kuram bija tornis, pilns ar visādiem labumiem, taču nebija viesu… Kāds tādā gadījumā var būt ķēniņam labums no šīs pārpilnības?
Ja daudzās valstīs cilvēkiem uzdot jautājumu, vai viņiem ir cerība uz mieru, nav viegli pateikt, kāda būs godīga atbilde. Daudzi, labu gaidot, ir pilnīgi izmisuši un nezina, kas viņiem var līdzēt. Tas nozīmē vienlīdzīgi izturēties pret „mūsu pasaules lielajiem un mazajiem”. Izmisums pārņem visus, un mēs gluži kā būtu aizmirsuši elementāras lietas: dibināt ģimeni, laist pasaulē bērnus, raudzīties nākotnē… Cilvēce nonākusi nopietnas problēmas priekšā un, acīmredzot, šai problēmai jānoved cilvēce pie kaut kāda atrisinājuma.
Daba nemainās – mainās mūsu uztvere attiecībā uz dabu, tās atklāšanas pakāpe. Cilvēks mainās, kļūst gudrāks, saņem spēcīgākus un smalkākus izpētes instrumentus un tāpēc arvien dziļāk izzina dabu. Pati daba nemainās – mainās cilvēks un atklāj tajā jaunas parādības, jaunus likumus, īpašības, saiknes.
Jautājums: 