Mēs visi esam ieslēgti šajā pasaulē, gluži kā vienā zemūdenē, no kuras nav izejas: vai nu mēs viens otru nogalināsim, vai arī katrs anulēs savu egoismu, un tad zemūdene paplašināsies un pārvērtīsies jaunā pasaulē.
Iesākumā šī vieta šķiet biedējoša, tumša, šaura. Taču, ja atceļ savu egoismu, Malhut un atbilstoši tam palielināt Binu, tad šī tumšā, nospiedošā vieta pārvērtīsies mātes klēpī. (vairāk…)
Pēc sašķeltības un pēc gaismas zaudēšanas garīgā tilpne (kli) neatgriežas iepriekšējā stāvoklī. Tāpēc, ka tā sajuta Radītāju, Viņa diženumu, atdeves diženumu Radītājam, kas sniedza piederību augstākajam, saikni ar Viņu.
Tas viss tagad mūsos pārvēršas jaunā vēlmē baudīt. Visu, kas tika saņemts dēļ atdeves, mēs tagad vēlamies saņemt egoistiski, dēļ sevis. (vairāk…)
Ticību iespējams gūt tikai grupā. Tāpēc, ka ticības spēks, kā minimums pamatojas vismaz uz divu cilvēku apvienošanos. Un tāpēc ticības zaudēšana ir atdalīšanās no grupas.
Nepieciešams saprast, ka mums nav un nevar būt nekāda individuāla kontakta ar Radītāju. Kontakts ir iespējams tikai caur kopīgo tilpni, garīgo parcufu, sastāvošu no desmit sefirot. Tikai tad mēs sāksim sajust augstāko spēku. (vairāk…)
Nav iespējams pa tiešo izmērīt mūsu attieksmi vienam pret otru, vai attieksmi pret Radītāju, – tikai attiecībā pret neatkarīgu etalonu, kas neatrodas ne Radītājā, ne mūsos, bet atrodas pa vidu. Šajā etalonā, kas atrodas starp mums, mēs varam atrast to, kas mūs savieno un atdala.
Šis etalons ir grupa. Ja es pieķeros biedriem grupā, tad atbilstoši tam atklāju sevi saliedētībā ar Radītāju. Grupa man sniedz iespēju izmērīt konkrētus parametrus: „augstumu” un savas mīlestības un naida „svaru”, caur ko es sasniedzu saliedētību ar Radītāju. (vairāk…)
Galvenais ir atdeves spēks, ticības spēks, taču Malhut – vēlme gūt baudu vienmēr paliek zem ierobežojuma. Ierobežojums nekad nezūd, virs tā iespējams tikai pacelties.
Pašā Malhut mēs jūtam tumsu un bezspēku, proti, savā vēlmē satvert, saņemt, pārvaldīt visu visapkārt, taču tas nekad neizdosies. Vienmēr darbosies ierobežojums un Malhut paliks tukša bez gaismas. (vairāk…)
Vissvarīgākais ir pacelties līmenī „lišma”, no kā ir būvētas visas garīgās kāpnes. Proti, arvien vairāk un vairāk gūt ticības spēku, Binas spēku – atdevi virs saņemšanas spēka, virs vēlmes baudīt, kuru Radītājs, augstākā gaisma nepārtraukti mūsos modina.
Tādā veidā Radītājs mūs virza uz priekšu, pamodinot mūsos tumsu, taču mums virs tumsas ir jāturas pie ticības spēka, Hasadim gaismas, atdeves. (vairāk…)
Kas tiek prasīts no cilvēka, lai nonāktu garīgajā pasaulē? Viņam ir absolūti jāatdalās pašam no sevis un jāattiecina sevi pie Radītāja ar visu sirdi un dvēseli atbilstoši visiem nepieciešamiem nosacījumiem. Nepieciešams pareizi iekārtot visu savu pārējo dzīvi.
Būtu labi sev pierakstīt, kas tieši, kā man šķiet, man ir nepieciešams iekārtot materiālajā un garīgajā dzīvē. Un ik reiz tur pievienot jaunus nosacījumus, samazināt, organizēt, iespējams pat kādu daļu izsvītrot. (vairāk…)
Savienošanās starp mums ir īpašs materiāls, kuram ir tāda īpaša īpašība, ka tajā spēj eksistēt dzīvības formas.
Sākumā viļņus veido elementārdaļiņas: elektroni, protoni, mezoni, bozoni utt. Šīs nedzīvās daļiņas, kurās eksistē atsevišķi pluss un mīnuss, sāk savienoties: elektrons savienojas ar pozitronu, un starp tiem nostājas neitrons, lai savienotu plusu ar mīnusu un neļautu tiem vienam ar otru veidot īssavienojumu. Šādi tie veido formas, kuras dēvē par „atomiem”. (vairāk…)