Kabalas zinātnes noteikumi atšķiras no tiem, pie kādiem mēs esam pieraduši mūsu pasaulē. Spēle patiesībā ir pāreja. Līdzīgi kaķim, kurš pirms lēciena iešūpojas, piemērās un tikai pēc tam lec. Tas viss ir sagatavošanās, noskaņošanās iedomātam lēcienam, – tas viss ir spēle. Kaķis izspēlē to, kā tagad lēks.

Proti, spēle ir nākamā stāvokļa iztēlošanās. Un tāpēc visai mūsu dzīvei ir jābūt spēlei. Mēs tiecamies savienoties un mūsu saiknē atklāt Radītāju, savas eksistences mērķi, mūžīgu un pilnīgu dzīvi. Tas viss tiek sasniegts, pateicoties spēlei.

Bērni nepārtraukti spēlējas un, pateicoties tam, aug. Un gluži tāpat arī notiek garīgajā dzīvē, taču tur mums spēle ir jāņem savās rokās, tā jāsaprot un jāspēlē pārī ar Radītāju. Tāpēc, ka bez spēles mēs nespēsim Viņam pietuvoties un kļūt Viņa partneri. Taču, jo tuvāk Radītājam mēs sevi iztēlojamies, jo labāk saprotam šīs spēles noteikumus.

Sanāk, ka mums nepārtraukti ir jāspēlējas: cilvēks spēlējas pats ar sevi, spēlējas ar grupu, spēlējas ar Radītāju. Taču Radītājs spēlējas ar Leviatānu, tas ir, ar visu radījumu. Ar spēles palīdzību mēs sasniedzam stāvokli, kuru dēvē par „Leviatāna maltīti”, kad visa cilvēce sēžas ap lielu galdu kopā ar Radītāju, lai nobaudītu Leviatānu.

Mēs ar to spēlējāmies, izmantojām, lai kļūtu par cilvēku, Ādamu, tas ir, līdzīgi Radītājam, un saliedējāmies ar Viņu vienā veselumā. Un tad viss Leviatāns, viss radījums ir nodots mūsu rīcībā, pareizai izmantošanai, ko tad arī dēvē par Leviatāna maltīti, labošanās noslēgumu.

* * *

Nav nekā cita, izņemot spēli. Spēle nozīmē, ka es pārvietojos no esošā stāvokļa nākamajā, daudz attīstītākā. Visa dzīve ir nepārtrauktas izmaiņas, pāreja no stāvokļa stāvoklī. Man tikai nepieciešams šīm izmaiņām pievienot Radītāju: kā pirmo, kurš visu šo spēli sāk, un kā pēdējo, pie kura es nonāku pēc veiksmīgas realizācijas.

Visus stāvokļus, kurus es izeju vispirms atklāju desmitniekā, pašreizējā stāvoklī un mainu desmitnieku, savu dalību tajā, līdz nonāku pie pareizas pūļu izmantošanas, kuras sagatavoja Radītājs. Šādi mēs virzāmies uz priekšu.

* * *

To dēvē par spēli, tāpēc ka mēs vēl neesam sasnieguši stāvokli, kurā vēlamies būt. Pūles, lai pārietu vēlamā stāvoklī, daudz augstākā, daudz dodošākā, daudz attīstītākā stāvoklī attiecībā pret saikni starp mums un mūsu saikni ar Radītāju dēvē par spēli.

Vienmēr ir iespējams spēlēties. Pat dzīvnieki spēlējas, taču viņi to dara neapzināti, kā bērni, pateicoties attīstošajam instinktam. Ja mēs vēlamies ar spēles palīdzību iziet no šīs pasaules augstākajā pasaulē, tad mums šī spēle ir jāpieņem, jāsaprot tās noteikumi un pašiem jāveido spēles sistēma, lai paceltos.

* * *

Katrs no mums nepārtraukti spēlējas. Katrs cilvēks kā lelle, ar kuru spēlējas vai nu egoistiskā vēlme, neprasot viņa piekrišanu, vai nu vēlme atdot, kuru viņš pats uzaicina viņā spēlēties. Un tad viņš spēlē mīlestību pret biedriem.

Mēs vienmēr redzam spēli, un tāpēc cilvēks ir jāvērtē atkarībā no tā, kādu spēli viņš spēlē: negatīvu, pēc viņa egoisma iniciatīvas vai pozitīvu, kad viņš ar spēku piesaista vēlmi atdot caur viņu.

No nodarbības par tēmu „Spēle”, 04.01.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →