Prāts mums neliek strādāt dēļ atdeves. Mēs atklājam, ka absolūti neesam gatavi to prasīt, neesam gatavi atdevei, vienotībai. Šo tieksmi sevī vēl nepieciešams izaudzēt, tāpēc ka sākotnēji mēs esam vienkārši egoisti un ar to neatšķiramies no dzīvniekiem.

Ja mēs vēlamies sevī atklāt punktu sirdī – dievišķā daļu no augšienes, atdeves asniņu, tad mums ir jāpieliek daudz spēku un jāpalīdz viens otram grupā. Mēs audzējam sevī atdeves spēku kā no mūsos ielikta sēklas piliena, līdz tā pilnam mēram, kuru dēvē par „dvēseli”.

Radītājs neatklājas tā, it kā Viņš būtu biji kaut kur tālu, un es beidzot tur esmu nonācis un Viņu atradis. Man Radītājs ir jāsajūt iekšēji sevī, jāsajūt sevī šo īpašību. Tagad es vēlos saņemt savā labā, taču tad es vēlēšos dot – šīs īpašības atklājas iekšēji cilvēkā.

Radītājs no manis „tuvu” vai „tālu” nozīmē, vai es vēlos būt tāds kā Viņš vai nē, vai es vēlos, lai pār mani valdītu atdeves īpašība.

No nodarbības par tēmu „Ticība, kas augstāka par zināšanām”, 22.11.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →