Viss mūsu darbs ir tajā, lai izprastu un sajustu, tas ir, lai atklātu visas cilvēces kopīgo sistēmu, kādā mērā mēs esam saistīti un atkarīgi viens no otra.
Mums šķiet, ka mūs neietekmē tas, kas notiek otrā Zemeslodes pusē, Austrālijā vai Amerikā. Taču attiecībā pret kopīgo pasaules sistēmu mēs esam organizēti tā, ka starp visiem cilvēkiem pastāv saikne, lai gan mēs to neredzam. (vairāk…)
Jautājums: Kad cilvēks apgūst kabalu, dažkārt viņš tiek izdzīts cauri visdažādākajiem stāvokļiem kā caur rīvi. Kā pret to izturēties ar humoru?
Atbilde: Neko neizdarīsi. Šeit neko daudz ar humoru neuztversi, kad tevi pamatīgi plēš. Ja tu sevi asociē ar šo stāvokli, ka tas esmu „es”, tad tu atrodies šajā mazgātavā. (vairāk…)
Bez Rabaša rakstiem mēs nezinātu, kā sevi pareizi orientēt uz mērķi, tāpēc ka Bāls Sulams mums dod akadēmiskus padomus, no liela garīgā augstuma.
Mēs neesam spējīgi no turienes iegūt detaļas, lai apvienotos, lai veiktu kaut vai vienu soli un praktiski realizētu.
Taču Rabašs sāk tieši no pirmā sākumpunkta un izskaidro mums katru soli. Pēc viņa mēs jau spējam labāk saprast un realizēt Bāla Sulama metodiku. (vairāk…)
Jautājums: Jūs stāstījāt, ka Rabašs jums iemācīja principu, kad atver grāmatu jebkurā vietā un sāc lasīt pirmavotu. Kāpēc šo principu bieži pielieto?
Atbilde: Kad man ir dažas minūtes brīva laika, vai es vēlos atjaunot savas domas, es ņemu kādu pirmavotu, atveru nejauši uzšķīrušos lappusi un sāku lasīt no jeb kuras rindkopas. Un tad es sāku domāt par to, ko lasu. (vairāk…)
Jautājums, kas satrauc daudzus: vai pastāv dzīve pēc nāves un vai mēs to patiešām varam dēvēt par dzīvi? Es gribētu uzdot jautājumu savādāk: vai tieši šo realitāti, kurā tagad atrodamies var dēvēt par dzīvi? Rakstīts, ka to nedēvē par dzīvi.
Kā mēs zinām, ka dzīvojam? Mēs esam kaut kādā sapnī un sapņojam, ka dzīvojam, rosāmies, braucam, lidojam, proti, darām daudzas lietas. Patiesībā tā dēvētā „dzīve” ir tikai olbaltumvielu matērijas pastāvēšanas forma. Viss ir atkarīgs no tā, kas tiek uzskatīts par dzīvi. (vairāk…)
Jautājums: Daudzi cilvēki mums raksta par bailēm, par to, ka tās ir visur, ka ir bailes par sevi, par saviem tuviniekiem, par bērniem, bailes no nāves. Turklāt situāciju nevar izmainīt, tā ir biedējoša.
Galvenais jautājums ir: kā pārvarēt bailes? Vai tas ir iespējams?
Atbilde: Atlaist situāciju. Nedomājiet par to, kas būs nākamajā brīdī. Mēs neko nevaram izdarīt. Mēs par to neko nezinām. Tāpēc mums labākais ir visu atlaist.
Jautājums: Bet vai tas vispār ir cilvēka spēkos?
Atbilde: Tas ir cilvēka spēkos. To var panākt ar nelielu treniņu, bet principā tas ir nepieciešams. (vairāk…)