Ir ļoti svarīgs precizējums mūsdienu materiālistiskajai realitātes uztverei, atbilstoši kurai pasaule ir evolūcijas procesa rezultāts, pakāpeniska matērijas attīstība no atoma. Šādi domā mūsdienu cilvēks, pamatojoties uz zinātnes sasniegumiem divdesmitajā gadsimtā.

Taču „Desmit Sefirotu Mācība” skaidro, ka visa realitāte tika radīta ar vienu domu, kura turpina darboties. „Būtībā šī doma ir cēlonis un darbība, un gaidāmais atalgojums un visu pūļu būtība.”

Proti, viss tika radīts vienā mirklī ar Radītāja vēlmi, kurš ir pilnīgs un tāpēc nedalās daļās, un nerada neko nepabeigtu. Attiecībā uz Radītāju nenotiek pakāpeniska evolūcija pa cēloņu un seku ķēdīti.

Evolūcija atklājas tikai attiecībā uz mums, kā Viņa uztveres parādība, Viņa realitātes, kura visa ir absolūti pilnīga, un kurai nekad nav bijis nepieciešams formēties, iekārtoties, progresēt no starpposma līdz noslēdzošajam. Tas viss notiek tikai attiecībā uz radījumu.

Pareizai attieksmei pret realitāti ir jābūt tādai, ka viss jau ir radīts, un nav nevienas nepabeigtas detaļas, no radīšanas sākuma līdz pat galējai izlabotībai. Viss eksistē kā viena pilnīga realitāte, kura arī ir pats Radītājs. Viņš tikai vēlējās, lai radījumi Viņu atklātu patstāvīgā izzināšanas procesā.

Atbilstoši savām iespējām un vēlmēm, radījums veiks šo garīgo, iekšējo attīstību. Taču rezultātā mēs atklājam jau eksistējošu realitāti, kā sacīts: „Un ēdīsiet jau sen sagatavoto”.

Tāpēc mums nākas mainīt savu materiālistisko realitātes uztveri, atbilstoši kurai pasaule atrodas brīvas attīstības procesā, un to iztēloties kā Ādama Rišona sistēmu – vienīgo, kas eksistē. Viss iekļaujas šajā kopīgās dvēseles sistēmā. Taču tās sašķelšanās, apslēptība un tās pakāpeniska atklāšanās pa daļām, notiek tikai attiecībā uz cilvēku, kurš to izzina.

Taču patiesībā, ārpus cilvēka ir tikai bezgalīga gaisma, eksistējoša absolūtā pilnībā, kas nepakļaujas nekādām izmaiņām.

Visa atšķirība ir manā realitātes uztverē: vai es sevi jūtu kā pasaules daļu – un tā ir iluzora, manis izdomāta aina, vai arī es jūtu visu radījuma sistēmu, tas ir, visas sistēmas eksistenci, Radītāju, kurš sevī ietver visu. VISS – arī tiek dēvēts par Radītāju vai par kopīgo dvēseli Ādamu. Kad mēs sasniedzam Radītāja uztveri un Viņu atklājam, mēs tiekam dēvēti par cilvēku, Ādamu, tas ir, „līdzīgiem” (edame) augstākajam spēkam.

Cilvēki (Ādama dēli) ir tās radījuma daļas, kuri vēlas atklāt pilnīgo formu, kopīgo sistēmu, kurā atklājas Radītājs.

Ja mēs sevi neuztveram kā daļu no kopīgās Ādama sistēmas, tad mums nav saiknes ar garīgo pasauli, ar Radītāju. Tāpēc pareiza attīstība sākas ar to, ka nepārtraukti iztēlojamies sevi esam kopīgā sistēmā kā integrālā, noslēgtā formā, izņemot kuru, nekā cita nav.

Šāda realitātes uztvere arī nosaka visu materiālā un garīgā atšķirību: vai mēs uzskatām, ka realitāte attīstās, vai ka atklājas jau eksistējoša realitāte. Tur ir ļoti liela atšķirība, jo pirmajā gadījumā mēs realitāti uztveram kā nepilnīgu, pakāpeniski evolucionējošu.

Taču otrajā gadījumā realitāte mums atklājas pakāpeniski, ko mēs arī dēvējam par evolūcijas procesu. Taču šī evolūcija ir īstās, nemainīgās, eksistējošās realitātes atklāšana, kura tika radīta nekavējoties pēc Radītāja vēlmes, kā sacīts: „Ar vienu domu tika izveidota un radīta visa pasaules telpa, kas ir iemesls un darbība, un gaidāmais atalgojums un visas sistēmas būtība”, tas ir, sevī ietver absolūti visu.

Šī realitāte jau eksistē un mums atklājas tikai atbilstoši mūsu pūlēm to atklāt, tas ir, atbilstoši mūsu īpašību atbilstībai. Atšķirība starp egoistisko un patieso pasaules uztveri ir tieši tajā, kā mēs šo realitāti uztveram. Ja es vēlos pats noteikt savu garīgo attīstību, tad man ir jāsaka, ka viss ir atkarīgs no manis, no manām pareizām pūlēm. Un tāpēc evolūcija ir mana iekšējā attīstība.

Un būtībā, es neattīstos, bet tikai iekšēji sevī atklāju spēkus, instrumentus, lai atklātu jau eksistējošu realitāti. Šāda ir atšķirība starp individuālu, mānīgu, egoistisku uztveri un kopīgo, īsto, garīgo.

Ja mēs realitāti uztveram, kā pabeigtu un pilnīgu, tad iznāk, ka tā ir atkarīga no mūsu pūlēm apvienoties, lai atbilstu šai pilnībai. Un tad mēs atklāsim realitāti, kurā eksistējam un ieraudzīsim jaunu pasauli.

Mēs neveidojām šo jauno pasauli, bet ar savu vēlmju un īpašību attīstību atklājām to, kas eksistē starp mums, ap mums un mūsos. Viss ir atkarīgs no tā, kādā mērā mūsu vēlmes no personīgā, individuālā kļūst ar vien kopīgākas, sabiedriskākas. Tas arī mums ļauj sevi atklāt vienā lielā, sabiedriskā sistēmā, kur visi ir savstarpēji saistīti un atrodas vienotībā.

Ja mēs savstarpējā saiknē veidojam jaunus maņu orgānus, lai uztvertu realitāti, tad tā no apslēptas pārvēršas atklātā.

No nodarbības par tēmu „Savas tautas vidū Es atrodos”, 23.12.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Realitātes uztvere | Add Comment →