Jautājums: Par ko nedrīkst un par ko drīkst runāt seminārā? Es zinu, ka kabalā mēs nerunājam par savām individuālajām atklāsmēm, par to, kā mēs jūtam Radītāju.
Atbilde: Mēs drīkstam runāt par Radītāja dižumu, bet ne attiecībā uz savām jūtām. Proti, mēs nekad nerunājam par individuālām jūtām, domām, lai nekaitētu mūsu biedriem. Es nevēlos viņiem uzspiest savu viedokli, savas jūtas, savu sapratni. Taču iedvesmu drīkstu. (vairāk…)
Jautājums: Ja es runāju seminārā, tad es esmu dodošs, bet citi dalībnieki saņēmēji? Vai otrādi: kad viņi runā, es viņus uztveru kā dižākos pasaulē?
Atbilde: Tas nav obligāti. Es varu runāt un būt saņēmējs, nevis devējs. Tas viss ir ļoti nosacīti, tāpēc ka ir atkarīgs no cilvēka nolūka.
Jautājums: Visgrūtākais ir kādu klausīties. Ja es cilvēku redzu pirmo reizi, kādā veidā es spēju viņu tā paaugstināt, lai mācētu viņu sadzirdēt? (vairāk…)
Visbīstamākais stāvoklis ir, nevis pacēlumi un kritumi, bet gan vienaldzība. Tāpēc, ka mums nav spēka no tās iziet: ne uz augšu, ne leju. To dēvē par nāvi. Lejā, kritumā cilvēks pārdzīvo dažādas problēmas, negatīvas ietekmes, svešas domas, taču viņš dzīvo, viņš nav miris. Nāve ir vienaldzība.
Radītājs saka: „Iesim pie Faraona”, tas ir, Viņš mūs aicina noskaidrot, kādā mērā mēs esam pretēji augstākajam spēkam, garīgajai pasaulei, atdevei un mīlestībai. Un tad mums parādās darba instrumenti: gaisma atklājas tumsas fonā. (vairāk…)
Jautājums: Kabalisti ņem tekstus no Toras, tos skaidro, komentē, un pēc tam saka, ka tā ir kabala. Vai ir atšķirība starp Toru un kabalu?
Atbilde: Tora ir kabala. Kabala ebreju valodā nozīmē „Torat emet”, proti, „īstenā Tora”. Tā stāsta par tās iekšējo nozīmi, par ko Torā tiek vēstīts alegoriskā valodā. (vairāk…)
Ticība ir atdeves spēks, kuru cilvēks iegūst un atbilstoši tam dzīvo. Šai atdevei ir jābūt augstākai par saņemšanu, tāpēc ka atdeve tiek veidota virs vēlmes gūt baudu, to neņemot vērā, pretēji saņemšanas spēkam.
Šodien mēs dodam, taču to nedēvē par atdevi, tāpēc ka mēs dodam dēļ saņemšanas vēlmē gūt baudu. Taču, kad atnāk gaisma, tā cilvēkam sniedz iespēju nesavtīgi dot. (vairāk…)
Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.
Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet ārpus tās rāmjiem. (vairāk…)
Mūsu milzīgajā vēlmē gūt baudu ir dzirksts – dvēseles iedīglis. Un tāpēc visu, kas nāk no Radītāja nepieciešams dalīt divās daļās: darbībās, kuras attiecināmas uz vēlmi baudīt, kuru dēvē par „ķermeni”, egoismu un darbībās, kuras attiecināmas uz dvēseli, radīšanas mērķi, lai izaudzinātu šo punktu un to padarītu arvien līdzīgāku Radītājam, to paceļot pa garīgajiem pakāpieniem.
Tāpēc, tur, kur grēcinieki klūp, tur taisnie priecājas un paceļas. Tāpēc, ka ar grēciniekiem un taisnajiem jāsaprot ļaunā un labā sākotne. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei