Cilvēce izskatās kā niecīgs smilšu graudiņš bezgalīgā Visuma dzīlēs. Taču patiesībā viss šis Visums vispār neattiecas uz garīgo. Tajā nav neviena punkta, kas piederētu garīgai pasaulei un tāpēc tas neieņem nekādu vietu īstajā realitātē. (vairāk…)
Mēs visi atrodamies stāvoklī „izraidīšana” – tā ir izraidīšana no Radītāja, augstākās, garīgās pasaules sajūtas un izzināšanas. Pastāv tikai divi stāvokļi: izraidīšana un atbrīvošanās.
Atrodoties stāvoklī, kad Radītājs ir slēpts, mēs nonākam tādā realitātē, kāda tā tēlojas mums tagad, tas ir, laicīga un mainīga, kuru ietekmē dabas likumi.
Taču eksistē garīgā realitāte, kurp mēs varam pacelties. Tur darbojas cita laika ietekme un nosacījumi un mēs nonākam virs jēdzieniem laiks, kustība un telpa. (vairāk…)
Jautājums: Nav noslēpums, ka 95 – 99% laika mēs pavadām iekšējā dialogā paši ar sevi. Zinātnieki skaidro, ka no vienas puses tas ir slikti, tāpēc ka cilvēks tam tērē ļoti daudz enerģijas. No otras puses, bez šādas refleksijas nav iespējama pieredzes absorbcija, kuru cilvēks gūsts savā dzīvē.
Kā apturēt iekšējo dialogu? (vairāk…)
Pirms diviem tūkstošiem gadu Izraēlas tauta nokrita no sava garīgā līmeņa materiālajā līmenī, no atdeves nodoma uz nodomu sevis dēļ. Rezultātā mēs pārvērtāmies absolūti citos cilvēkos, citā tautā: ar jaunu reliģiju, dzīves skatījumu, citu realitātes uztveri.
Iepriekš mēs visu realitāti uztvērām kā vienu vienotu veselumu, kurā darbojas viens spēks, un mēs visi tam piederam. Taču pakāpeniski līdz ar Pirmā Tempļa sabrukumu un tad caur Otro Templi – tūkstošs gadu laikā, mēs sākām atdalīties no atdeves un apvienošanās, un sākām uztvert dzīvi tā, kā to redzam šodien, tas ir, materiāli, egoistiski, atzīstot cilvēka apvienošanos tikai pašiem ar sevi nevis ar citiem. (vairāk…)
Nodaļā „Berešit” ir rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Visa Tora ir paredzēta tikai cilvēkiem, kuri vēlas pietuvoties Radītājam. Un viņiem nepieciešams atšķirt „vakaru” un „rītu”, saprotot, ka tā ir viena diena. Ja mēs šos divus stāvokļus: vakars un rīts neizejam, tas nozīmē, ka nevirāmies pretī savai izlabošanai.
Ir vērts paskaitīt, cik man dienas laikā bija pacēlumu un kritumu un, kāds ir to rezultāts, kā es pret tiem attiecos. Vai krituma laikā es pilnībā atslēdzos no Radītāja, no darba? Vai es nožēloju notikušo un koncentrējos uz pašu stāvokli, vai arī krituma laikā es nožēloju to, ka Radītājs ir pazudis un esmu palicis kā dzīvnieks? Tas nozīmē, ka man ir palikusi saikne ar Radītāju, taču tikai ar Viņa pretējo pusi. (vairāk…)
Ja mēs labi viens pret otru attiecamies un, turklāt vēl mīlam, tad starp mums nevar būt trūcīgi cilvēki, nabagie, slimie.
Tas ir, problēma ir tikai tajā, ka starp mums nav mīlestības. Mēs pārliekam rūpes par nelaimīgajiem uz valdību. Mēs esam gatavi ziedot kaut kādu naudu, taču neieguldīt tajā savu sirdi, nespējam pārdzīvot par mums svešiem cilvēkiem. (vairāk…)
Replika: Džonatans Svifts sacīja: „Par visām izpriecām un izklaidēm mums pilnībā atdarīs ar ciešanām un skumjām – tas ir tāpat, kā pirms laika izšķiest uzkrāto ietaupījumu.”
Atbilde: No kabalas viedokļa, tas gluži tā nav. Tāpēc, ka, ja cilvēks piedzimst ne pēc savas gribas, neizvēloties ģimeni, un saņem lielisku audzināšanu, neko sev neliedzot, jo tāda ir viņa ģimene un viss pārējais, tad tu no viņa neko nevari prasīt. Tādu viņu izveidoja pēc augstākā nodoma. (vairāk…)
Rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Tas nozīmē, ka mums vienmēr vispirms nāksies pārdzīvot vakaru, tumsu, nakti, sapratnes un sajūtas trūkumu, apjukumu. Taču tas nenozīmē, ka mēs neko nejūtam.
Mēs jūtam, ka mums nav sajūtu un sapratnes, tas ir, ka atrodamies naktī, tumsā. Nakts sajūta – tās tomēr ir noteiktas jūtas, nevis nejūtīgums, neapzināts stāvoklis. (vairāk…)
Ja mēs neprasam izlabotas vēlmes, tad Radītājs jebkurā gadījumā mums vēlmes atklāj, taču sabojātas, atbilstoši mūsu sabojātam lūgumam.
It kā bērs prasītu mātei, ko nevajadzīgu un pat nedaudz kaitīgu. Un viņa bērnam no tā, ko viņš prasa, dod tikai nedaudz, lai viņš pārliecinātos, ka viņa lūgums ir nepareizs, slikts un to nepieciešams izlabot.
Sākotnējā radīšanas darbībā jau pašā saknē ir ielikts viss, kas turpmāk notiks. Katrā vēlmē, kas atklājas jau eksistē ieliktā programma, tas ir, atklājas nevis vēlme, bet gan informatīvs ieraks, „rešimo”.
Šie informatīvie gēni parādījās pasauļu izplatīšanās rezultātā no Bezgalības pasaules caur visiem garīgajiem līmeņiem, parcufim, pasaulēm, sefirot līdz tie nonāca līdz mūsu pasaulei.