Kāpēc cilvēce nezina par radīšanas nodomu?
Posted on 25 februāris, 2019
Replika: Ja cilvēks nav lasījis Rabašu, Bālu Sulamu, viņš nezina par radīšanas nodomu. Lai gan tas šķiet savādi, jo cilvēce tik ļoti ir attīstījusies, veikusi daudzus pētījumus, taču līdz tam nav nonākusi.
Atbilde: Tāpēc, ka cilvēciskais prāts tam nav gatavs. Cilvēki runā par to, ka daba ir vienota, savstarpēji saistīta, taču cilvēks nespēj tam adaptēties, jo pats tāds nav. Cilvēks nav integrāli saistīts ar dabu, sabiedrību un tāpēc nespēj to izdarīt. Cilvēkam ir neintegrālas smadzenes, neintegrāla jūtība, uztvere. (vairāk…)
Parasti mēs attīstāmies, pateicoties tam, ka iztēlojamies daudz augstākas jūtas un prātu, nekā iepriekš: arvien vairāk un vairāk, un tādējādi augam. Taču tas viss atrodas mūsu materiālajā prātā. Šādā ceļā nav iespējams nonākt līdz garīgai izzināšanai, tāpēc ka garīgais strādā pēc pretējiem likumiem.
Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.
Kāpēc mēs jau iepriekš nespējam zināt garīgo ceļu un pa to virzīties tāpat kā materiālajā, saņemot spēku, zināšanas, prātu? Šādi tas darbojas zinātnē un jebkurā materiālā lietā – visur, izņemot garīgo.
Ierobežot sevi par labu desmitniekam, nozīmē padarīt biedrus svarīgākus par sevi – no tā sastāv viss mūsu darbs. Šādi jautāja Faraons: „Kas ir Radītājs, lai es klausītos Viņa balsī”, proti, kas šeit valda: es vai Viņš. Kas pirmais: vēlme saņemt vai vēlme atdot, es vai grupa? Tieši to man nepieciešams atrisināt. 
Mietpilsoņa lūgšana: katru mirkli patīkami justies, to prasa arī visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki. Tā ir parasta instinktīva līgšana, kuru cilvēks sajūt kā dabiskas rūpes pašam par sevi, vai arī reliģijas ietekme, kura cilvēkam māca vērsties pie Radītāja ar lūgumu pēc piepildījuma.