Category Archives: Realitātes uztvere

Vai iespējams saprast Desmit Sfirotu Mācību?

Jautājums: Kam būtu jānotiek, lai es galu galā kaut ko spētu saprast no Desmit Sfirotu Mācības?

Atbilde: Lai saprastu to, par ko klāsta „Desmit Sfirotu Mācība”, nepieciešams sajust šīs parādības sevī. Tās nenorisinās kaut kur uz mēness, tālajā kosmosā. Runa iet par zināmām ārējām sistēmām. Visa pasaule, visa realitāte atrodas mūsos, manī un savā iekšienē man jāsajūt viss universs.

Ja es to iztēlojos, tad domāju par to, kā to uztvert un kā es varu to mainīt, kādā veidā pie manis nonāk augstākais spēks, kas mani maina. Tādā veidā es dalu visu realitāti – sevī un tajā avotā, kurš mani ir radījis, izveidojis un ietekmē mani, tas ir, Radītājā.

Manī atrodas vēlme baudīt, bet Viņā – vēlme atdot. Viņa vēlme iedarbojas uz manu vēlmi, turpretī mana vēlme var attiecīgi modināt Viņa vēlmi. Tāda veidā mēs sākam strādāt kopā tandēmā, kā partneri. (vairāk…)

Izrauties no laika spīlēm

Jautājums: Kā laiku sajūt kabalists, kurš atrodas garīgajā pasaulē?

Atbilde: Kabalistam laiks neeksistē. Pat vienkāršam cilvēkam laiks ir nosacīts jēdziens. Laiks – sajūta egoistiskajā vēlmē, kura no viena vienīga Bezgalības pasaules punkta izvelk laika asi.

Atbilstoši tam, cik tālu tu atrodies no Bezgalības pasaules, attiecīgi tam atrodies tālāk no laika nulles punkta.

Un jo dziļāk tu iegrimsti vēlmē baudīt, nolaižoties arvien zemāk mērojot pasauļu pakāpes, jo vairāk izstiep laiku. Proti, darbību skaits, kuras tev nepieciešams izpildīt, lai sasniegtu Bezgalības punktu, formē tev laika jēdzienu.

Tavā šodienas stāvoklī tu neizdari šādu aprēķinu attiecībā uz darbībām, kuras tu veic. Šis aprēķins tev nav skaidrs un apslēpts, jo tilpne un gaisma tevī nestrādā pēc tavas vēlēšanās. Turklāt, ja process nenotiek saskaņā ar tavu vēlmi, tad tas norisinās no tevis slēptā veidā. (vairāk…)

Laika kategorija – mūsu pasaules trūkums

Kongress Harkovā, 7. Nodarbība

Jautājums: Mans jautājums attiecas uz laika kategoriju. Iespējams mēs nesasniedzam vienotību tikai tā iemesla dēļ, ka nespējam vienlaikus uz to tiekties, jo katrs atsevišķi mēs jau izjutām šādu lielo apvienošanos?

Atbilde: Laika kategorija ir mūsu pasaules trūkums. Ja es justos absolūtā drošībā, absolūtā pārliecībā, kad nepastāv praktiski nekāda atšķirība starp manu šodienas ik minūtes stāvokli un nākamo, pēc gada, pēc divdesmit, pēc tūkstoš gadiem; ja nepastāvētu izmaiņas manos stāvokļos, tad nebūtu laika kategorijas.

Taču, ko nozīmē „nepastāvētu”? Proti, neviens no stāvokļiem nebūtu labāks vai sliktāks par citu. Kā tas var būt? – Ja es pilnībā uzticos Radītājam. Tad stāvokļi, no vienas puses, var mainīties, bet no otras puses, man pilnīgi vienalga, kā tie mainās. Un tad laiks izzūd.

No 7. nodarbības Harkovas kongresā, 19.08.2012.

Avots krievu valodā

Personīgais ļaunums zem mikroskopa ar 620 kārtīgu palielinājumu

Visi notikumi atklājas tikai attiecībā pret cilvēku, absolūtas uztveres, neizlabotu sajūtu trūkuma dēļ. Šāda nepilnīga pasaule paveras saskaņā ar cilvēka redzi un zināšanām. Taču jāsaprot, ka šī nepilnība atrodas nevis pasaulē ārpus mums, bet mūsos pašos.

Mūsdienu pasaules krīze izplatās nevis apkārt mums, bet mūsu uztverē. Taču tajā mirklī, kad sevi izlabosim, izzudīs visas ārējās problēmas. Pasaule nepastāv pati par sevi, bet tikai mūsu sajūtās – tā atrodas mūsos. Tikko mēs izlabojam savas īpašības, tai pašā mirklī izzūd visas katastrofas un problēmas, viesuļvētras, krīzes. Nekas tāds neeksistē – visu universu aizpilda vienkārša augstākā gaisma…

Starpība starp maldiem un patiesību atrodas tikai cilvēkā pašā. Vispirms, analizējot visus triecienus, kas nāk pār viņu, cilvēkam ir jāsaprot, ka tiem ir konkrēts cēlonis un mērķis, ka sacīts: „Es – pirmais” – proti, cēlonis, „Un Es – pēdējais” – proti, mērķis. Šie triecieni atnāk tāpēc, lai cilvēks sevi izlabotu – redzētu, ka viņa realitātes uztvere ir maldīga. (vairāk…)

Šķidrauts uz Bezgalības vaiga

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 42. p.: Četras ABEA pasaules ietver sevī visu garīgo realitāti, kas izriet no Bezgalības pasaules līdz mūsu pasaulei. Taču tās vienlīdz iekļautas viena otrā un katrā no tām atrodas visu piecu kopums.

Kādēļ vispār vajadzīgas pasaules? Vai tad mums nav pietiekami ar Bezgalības pasauli? Un tomēr tā nolaižas lejup no savas absolūtās garīgās pakāpes, kas pilnībā vērsta uz atdevi un šie nolaišanās lejup etapi līdz mazākai atdevei tiek dēvēti par pasaulēm Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Ecira un Asija. Kopumā runa iet par to pašu vienotību, par to pašu savstarpējo atdevi, tikai mazākā pakāpē. Elementi ir tie paši, un tie savienojas tāpat, taču to saiknes spēks samazinās un vājāk tiek nodots kopējā tīklā.

Tādējādi „pasaules” (olamot) ir Bezgalības apslēptības (alamot), kas aizklāj tās vienotības un saliedētības spēku.

Jebkurā gadījumā mēs runājam tikai par vienu realitāti. Tālāk, kad rodas dvēseles, kad cilvēks vēlēsies sasniegt, izzināt atdeves īpašību, tad viņš redzēs un sajutīs šo sistēmu atbilstoši savam tekošajam stāvoklim. (vairāk…)

Integrāls no mūsu pasaules līdz bezgalībai

„Desmit Sfirotu Mācība”, 2. daļa „Iekšējais vērojums”, 96. p.: Augstākajās pasaulēs darbojas brīnumains likums, saskaņā ar kuru jebkurā sfirā, lai kādu mēs izvēlotos, mēs atrodam 10 atsevišķas sfirot. Turklāt jebkurā no šīm 10 atsevišķajām sfirot mēs tāpat atrodam 10 sfirot – un tā līdz bezgalībai.

Mūsu prāts nespēj aptvert visus šos garīgos principus – sfirot iekļaušanās viena otrā līdz bezgalībai, jo ikvienā no 10 sfirot atrodas vēl 10, bet katrā no šīm 10 – vēl 10 utt.

Kā saprast, kas ir bezgalība? Kur tā beidzas un kur sākas? Mums tas nav saprotams, jo mūsu prāts veidots nevis uz kvalitatīviem vērtējumiem, bet uz skaitliskiem. Un mums šķiet, ka šeit arī iet runa par kvantitāti: 10, 10 un vēl 10 reiz, gluži kā ciparu, diskrētā sistēmā. Taču tas nav pareizs iespaids. Visas izmaiņas un dalījumi norisinās uz kvalitatātes pamata, pēc kvalitatīvi atšķirīgiem apļiem. (vairāk…)

Saskaršanās ar nākamību

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 16. p.: Ja neatklātos trešais, finālais stāvoklis, tad nerastos arī pirmais, sākotnējais. Visa šī stāvokļa pilnība ir kā projekcija no nākotnes tagadnē. Ja izzustu nākotne, nebūtu arī nekādas realitātes tagadnē. Tādējādi beigu stāvoklis uzliek pienākumu eksistēt.

Bez nākamās formas nespētu pastāvēt visa programma, ietverot sākotnējo, starpprogrammu un finālo daļu. Sacīts: „darbības beigas ieliktas sākotnējā nodomā”. Tas ir pareizi katrai programmai un katrai darbībai: nākotnes forma obligāta un uzliek pienākumu eksistēt visiem elementiem.

Sākums tas ir tikai radījuma punkts, kas atšķirīgs no Radītāja. Taču savā nākotnes formā radījumam jākļūst kā Radītājam, paceļoties uz „Ādama” pakāpi, tas nozīmē: „līdzīgs” (dome). Ar to arī tiek noteikts process: lai nokļūtu no sākuma līdz beigām, mums jāsāk attīstība no beigām virzoties uz sākumu. (vairāk…)

Pamosties pilnības pasaulē

Zoar Grāmata, nodaļa „Bereishit–2”, 101. p.: Kad viņi visi savienojās kopā kā viens veselums trešajā pilī, lūgšanas vēlme tiek raidīta, lai izdaiļotos ceturtajā pilī un tad viņi visi kļūst kā viens veselums, kā vienota vēlme un vienota saikne. Un šis ir padevības stāvoklis sava Kunga vēlmes izpildīšanas vārdā.

Mums jācenšas redzēt visu radību tādu, kāda tā eksistē pirmajā un trešajā stāvoklī. Otrais stāvoklis, kuru sajūtam pašreiz, ir tikai iztēles rotaļa, kā sacīts: „Bijām kā sapnī”.

Mums jāpaceļas virs šī sapņa, jāpamostas no tā. Cik lielā mērā mēs tiecamies atrasties modrā, patiesā stāvoklī, tik lielā mērā mēs piesaistām gaismas, paātrinot laiku (Ahišena), lai tās iedarbotos uz mums. (vairāk…)

Ārpus laika ietvariem

Viss, ko apraksta kabalisti, atrodas mūsos, mūsu saknēs. Atbilstoši attīstībai mana saņemošā vēlme sāk atklāt man jaunus horizontus, parāda tagadni, nākotni un pagātni. Laika skala nepastāv pati par sevi, tā ir uztveres elements, realitātes ainas daļa, kura iezīmējas vēlmē. Tādējādi hronoloģiskais process, kuru mēs studējam, būtībā ir stāvokļu ķēde. Nepieciešamības vadīti mēs izskaidrojamies laika terminos, jo tāds ir mūsu pasaules izjūtas algoritms.

Pagātne, tagadne un nākotne – stāvokļi, saskaņā ar kuriem es varu pārvietoties turp un atpakaļ pēc vajadzības, ja pārvaldu vēlmi un ekrānu. Tādējādi nav ne laika un nav telpas. Tas viss – manas sajūtas un vēlmes. Viena īpašības kategorija nosaka laika jēdzienu, cita – telpas jēdzienu.

Laika jēdziens mūsu šodienas izpratnē – ilūzija. Patiesībā es atrodos noteiktā vēlmē nedzīvās pakāpes nedzīvajā līmenī un šī vēlme man zīmē esamības ainas mūsu pasaulē, dzīvē un nāvē. Un kaut gan „kadri” manu acu priekšā mainās, pati vēlme paliek nemainīga. Būdama daudzkārt augstāku vēlmju kopija, tā zīmē manās sajūtās etapus, kas analoģiski garīgajām pakāpēm. Man šķiet, ka es dzīvoju, taču patiesībā tā ir tikai garīgo pakāpju projekcija, ka arī egoistiskās vēlmes pārmaiņu „materiālā” un tāpēc „mirušās” projekcija. (vairāk…)

Lielā ceļa posmi

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 14. p.: Pastāv trīs dvēseles stāvokļi:

1. Atrašanās Bezgalības pasaulē, radīšanas nodomā, kur dvēselēm jau ir labošanās beigu nākotnes aina.

2. Atrašanās seši tūkstoši gadu periodā, kad tās sadalās ķermenī un dvēselē, un tām ir dots darbs, lai savu saņemošo vēlmi pārvērstu atdeves Radītājam vēlmē.

3. Dvēseļu labošanās beigas pēc „mirušo augšāmcelšanās”. Tad iestāsies galīgā ķermeņu izlabošanās, par cik pašu saņemšanu, kas ir ķermeņa īpašība, tās pārvērtīs pretstatā un virs tā iestāsies tīras atdeves forma. Un tās izpelnīsies saņemt visu labestību, baudu un maigumu, kas iekļauts radīšanas nodomā. Līdz ar to izpelnīsies pilnīgu saplūsmi, atbilstoši īpašību līdzībai ar Radītāju. (vairāk…)