Category Archives: Realitātes uztvere

Vai mums ir 228 gadi pārdomām?

Jautājums: Vai pasaulei vēl ir iespēja sasniegt labošanos šajos 228 gados, kas atlikuši līdz mums atvēlēto 6000 gadu beigām un kā mēs to sajutīsim?

Atbilde: Neviens nevar pateikt, cik daudz laika atlicis līdz galīgās labošanās sasniegšanai. Par to daudz sacījuši pravieši, kuri stāstīja par to ar slēptiem mājieniem. Proti, arī viņi nezināja, kad tas notiks, par cik tas attiecas uz mūsu brīvo izvēli.

Bāls Sulams domāja, ka jau šodien vai rīt pienāks labošanās beigas (Gmar Tikun). Jo tam viss jau no augšienes ir sagatavots!

Mēs arī domājam, ka tas drīz notiks. Tam mums ir vairāk pamatojumu saskaņā ar situāciju, kuru vērojam šodien pasaulē. Taču precīzi neviens neko nezina. (vairāk…)

Izzināšana, kas neatstāj šaubas

Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Kabalas zinātne izmanto tikai tos nosaukumus un terminus, kuri ir reāli un atspoguļo esamību. Tāds ir nemainīgais visu kabalistu likums: „ Tas, kas nav izzināts, tam nedrīkst dot nosaukumu un definējumu”. Līdz brīdim, kad objekts izpaužas pilnībā, it kā turētu to rokās, kabalisti dēvē to nevis par izzināšanu, bet citādi: par sapratni, zināšanu utml.

Tādā veidā mēs izzinām parādību līdz pašiem dziļumiem, no radīšanas sākuma un līdz beigām, visās detaļās. Par cik mēs izzinām to savās uztveres tilpnēs, par tik arī paši bagātināmies, kļūstam atbilstoši sarežģīti. Visas pasaules atrodas mūsos, visa aina iezīmējas iekšienē. Es studēju nevis ārējās parādības, bet to, kas norisinās manī – un darbības gaitā arvien vairāk sevi saprotu, arvien labāk apzinos, ka manī nekā nav. Ja iepriekš es pasauli redzēju no ārienes, tad tikai sagrozītas uztveres dēļ, bet patiesībā tā bija projekcija, kas atspoguļojās manās smadzenēs. (vairāk…)

Dārgākais zvans uz dzimteni

Jautājums: Kāpēc sacīts, ka cilvēks pats vainīgs savā trimdā?

Atbilde: Kādreiz mēs pastāvējām augstākajā pasaulē savās saknēs. Taču „pirmā cilvēka”, Ādama, grēkā krišanas dēļ, kurš saņēma gaismu egoistiski, sevis dēļ, notika sašķelšanās, un mēs nonācām šeit, šajā pasaulē. Tā vietā, lai sajustu Bezgalības pasaules piecas pakāpes: šoreš, alef, bet, gimel, dalet (0-1-2-3-4) un piecus garīgos parcufim: Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin, Malhut, mēs nonācām zemes realitātes sajūtā, kas tiek uztverta caur pieciem līmeņiem: sakne, dvēsele, ķermenis, ietērps, pils.

Mēs sajūtam realitāti, kura patiesībā neeksistē un nezinām, ka pastāv cita, patiesa realitāte, kas radīta sākotnēji. Mēs atrodamies trimdā no tās, it kā mūs būtu izraidījuši uz kādu tālu, svešu valsti, kā kādreiz noziedzniekus kuģos izsūtīja uz Austrāliju. (vairāk…)

Sadrumstalotā vienotība

Bāls Sulams „Sešsimts tūkstoši dvēseļu”: Patiesībā pasaulē nav nekā cita, izņemot vienu vienīgu dvēseli, bet sešsimts tūkstošos daļās un vairums garīgajās dzirkstelēs to dala cilvēka egoisms.

Radīta vienota dvēsele un nekas vairāk cits. Pastāv tikai dvēsele, un mēs vienmēr tajā atrodamies. Taču, ja mums šķiet, ka tas tā nav, tad tāpēc, ka paši esam sabojāti. Kopējā tilpne man dalās manā „Es” un „citos”, tā vietā, lai pārstāvētu monolītu kopību, kurā esam tikai „mēs”. Viss mans darbs ir tajā, lai es izlabotu personīgo uztveri.

Līdz šim brīdim es atrados pasaulē, kuras daļas man šķita atdalītas, un kurām trūkst savstarpējā saikne. Tā esmu iekārtots iekšēji, tādu man vienmēr bija ērti redzēt ārējo pasauli un es pilnībā ar to sadzīvoju. Taču šodien pasaule no ārienes pieņem citus apveidus: izrādās, ka nedzīvā, augu un dzīvnieku daba ir cieši saistītas. Dabiski, man tas nav tik svarīgi un tomēr ekoloģijai arī ir sava nozīme, jo ar savām neapdomātām rīcībām es izraisu nepatīkamas izmaiņas dabas parādībās. (vairāk…)

No kopas uz vienotību

Bāls Sulams „Sešsimts tūkstoši dvēseļu”: Sacīts, ka pastāv 600 tūkstoši dvēseļu un katra dvēsele sadalījās vairums dzirkstelēs. Taču, kā to saprast? Garīgais nedalās daļās un sākotnēji nekas netika radīts, izņemot vienu dvēseli – Ādamu Rišonu.

No vienas puses, cilvēka priekšā nostājas sašķeltas, sadrumstalotas pasaules aina, bet no citas puses, viņam ir saprotams, ka iekšēji viņš pats ir sašķelts un sadrumstalots, tāpēc pasauli redz tādu. Sacīts, ka labojoties cilvēks nosliec sevi un visu pasauli uz attaisnojuma svaru kausa. Tādējādi, kad nonāku pie savas personīgās labošanās beigām, visai pasaulei manās acīs jābūt izlabotai. Pašlaik, lūkojoties uz sevi pašu, es redzu visu pasauli sabojātu – tādu to aino mani trūkumi. Un, otrādi, izlabojoties, es nosliekšu sevi un visu pasauli uz pilnību. Es pats un pasaule, kuru es redzu, tas ir viens un tas pats. Pasaule – manas tilpnes/vēlmes. (vairāk…)

Taisne caur diviem punktiem – uz Bezgalību

No Rabaša raksta „Par biedru svarīgumu”: Ja starp biedriem pastāv mīlestība, tad viņi tiecas viens otrā saskatīt tikai labas īpašības, nevis trūkumus.

Tādējādi, ja tu redzi biedrā ko sliktu, tas nozīmē, ka trūkums nav biedrā, bet tevī, tas ir, tas esi tu, kurš pārkāpa mīlestību pret biedriem, un tāpēc ieraudzīji viņos sliktas īpašības. Tādējādi ne biedram tagad jālabo sevi, bet tev pašam nepieciešama labošanās. Tajā brīdī, kad izlabosi visus savas mīlestības trūkumus, tu ieraudzīsi biedros tikai labas īpašības.

Sacīts, ka „Radītājs radīja cilvēku kā taisnprātīgu, taču cilvēki sev izdomāja vairums aprēķinu”. Ja mēs uztveram pasauli saskaņā ar personīgajām īpašībām, domām un vēlmēm, tad neatbrīvosimies no bezgalīgajām pretenzijām un nespēsim nonākt pie saskaņas, vispārējā kopsaucēja. Mūsu galvā pastāvīgi rušinās dažādi egoistiski aprēķini, nedodot mums mieru un noved pie bezmērķīgas rosības. (vairāk…)

Mākslinieki gribot negribot

Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 156. p.: Pastāv stingrs nosacījums nodarbojoties ar kabalas zinātni: nematerializēt jēdzienus ar šķietamām un materiālām lietām, jo tādā veidā cilvēki pārkāpj bausli: „Neveido sev tēlus un visāda veida ilustrācijas”.

Runa iet ne tikai par sarkaniem diegiem, „svēto ūdeni”, svētībām un amuletiem, bet arī par tām ainām, kuras „iebūvētas” mūsu materiālajā būtībā. Egoistiskā vēlme zīmē visdažādākos tēlus, kuros es dzīvoju, nespējot iedomāties sev ko tādu, ko nesajūtu savā realitātē. Pūloties iztēloties, pieņemsim, būtni no Marsa, es vienalga tai piedēvēšu man pazīstamus elementus: galvu, ķermeni, asti, kājas utt. Jebkurš mans attēls būs salikts no man zināmiem mūsu pasaules fragmentiem.

Kā tādā gadījumā neveidot sev tēlus un ilustrācijas? Es taču gribot negribot iztēlojos sev to, ar ko dzīvoju, kas atrodas manos rešimot. (vairāk…)

Aiz matērijas robežām

Nodarbība no Amerikas

Mēs nekad nedomājām, ka fizika robežosies ar mistiku, ar kaut ko, kas atrodas ārpus izzināmās, mērāmās pasaules robežām, kuru var redzēt, sajust, sataustīt utt. Turklāt zinātne taču ir kas stabils, nopietns, pamatots, uzticības cienīgs, nomērīts un pārbaudīts.

Tomēr pēdējās desmitgadēs kvantu fizika, kas nodarbojas ar elementārdaļiņām, no kurām sastāv matērija, nonāca pie apbrīnojamiem secinājumiem: matērijas kā tādas nav, daļiņu nav, tas viss mums tikai šķiet. Būtībā aiz daļiņām slēpjas viļņi, bet pie tālākas izpētes arī tie izzūd, atstājot aiz sevis kādu spēku. Viss it kā izgaist un pārvēršas par neko.

Pagājušā gadsimta sākumā fizika atklāja matērijas viļņu – korpuskulārā duālisma problēmu. Šodien mēs jau saprotam, ka matērija tādā veidā ainojas tikai mūsu sajūtās, taču būtībā tā ir zināma enerģija. Mēs arī esam enerģija vai īpašības pēc kabalas zinātnes definējuma. Pastāv saņemošā īpašība un dodošā īpašība, saņemšanas spēks un atdeves spēks, „pluss” un „mīnuss” – no tiem tad arī sastāv visa esamība. Kaut arī mēs sajūtam to „cietākā” veidā, tas ir tikai uztveres rezultāts. (vairāk…)

Alberts Einšteins: „Cilvēks – veseluma daļa”

„Cilvēks ir veseluma daļa, kuru mēs dēvējam par Visumu, daļa, kas ierobežota laikā un telpā. Viņš sajūt sevi, savas domas un jūtas kā kaut ko atdalītu no visas pārējās pasaules, kas ir sava veida optisks apmāns.

Šī ilūzija kļuvusi par mūsu cietumu, kas mūs ierobežo ar personīgo vēlmju pasauli un pieķeršanos šauram mums tuvu cilvēku lokam. Mūsu uzdevums – atbrīvoties no šī cietuma, paplašinot savu dalības sfēru līdz jebkurai dzīvai būtnei, līdz veselai pasaulei visā tās krāšņumā. Neviens nespēs šādu uzdevumu izpildīt līdz beigām, taču jau paši centieni sasniegt šo mērķi ir daļa no atbrīvošanās un pamats iekšējai pārliecībai.”

Alberts Einšteins (Howard Eves, Mathematical Circles Adieu, Boston, 1977, ISBN 0871502402)

Avots krievu valodā

Kas es esmu: grēcinieks vai taisnais?

Eiropas kongress, 5. nodarbība

Kāda saikne pastāv starp naidu pret ļaunumu un glābšanos no ļaunuma? No vienas puses, mēs tīri cilvēciski saprotam, ja es ko ienīstu, tad no tā attālinos. Mani tas sargā, palīdz pasargāt sevi no ļaunuma. Taču garīgajā tas nestrādā. Tur tam ir jāizsauc Augstākā gaisma, lai mani izlabotu.

Lai to saprastu, pastāv vēl viens norādījums, ka pasaule radīta tikai diviem stāvokļiem: vai nu absolūta ļaunuma sajūtas, apzināšanās stāvoklim, vai arī absolūtas labestības stāvoklim. Cits nav dots. Tas ir, pasaule radīta vai nu pilnīgiem grēciniekiem, vai arī pilnīgiem taisnajiem – viens no diviem, trešais nav dots. Tādējādi būt par nepabeigtu taisno ir sliktāk kā būt par absolūtu grēcinieku. Kā tas var būt? Tomēr tā ir sacīts. Uz ko mums norāda skolotāji? (vairāk…)