Jautājums: Ko nozīmē nosliekt visu pasauli uz attaisnojuma kausa?

Atbilde: Tas nozīmē, ka es sasniedzu tādu pakāpi, kad iekļaujos visās pasaules vēlmēs, visās dvēselēs, visās kopīgās dvēseles daļās, līdz tādai pakāpei, ka tas viss kļūst par mani pašu. Līdz šim, iepriekšējos posmos, tiku jau sasniedzis savas labošanās nobeigumu un pilnībā attaisnoju Radītāja attieksmi pret mani pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Turpretī tagad es sasniedzu kopīgo labošanās nobeigumu, iekļaujot sevī visas dvēseles un atrodos ar tām vienā tilpnē. Tas nozīmē, ka es nosliecu visu pasauli uz attaisnojuma kausa un, pateicoties tam, praktiski izzinu visu Radītāja attieksmi pret viņiem. Es atrodos viņu labošanās nobeigumā un savā labošanās nobeigumā, un tas kļūst viens un tas pats stāvoklis. Tas, kas atklājas šādā izlabotajā tilpnē, dēvēts par absolūto mīlestību. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 96. p.: Un tie, kuri izpelnījušies, vairs nevar atkāpties no pienācīgas baušļa izpildes, līdzīgi cilvēkam, kurš nespēj atkāpties no brīnišķīgas baudas, kas nāk viņam rokās. Turpretī no pārkāpuma viņi bēg prom kā no ugunsgrēka.

Par viņiem sacīts: „Jūs, kas saliedēti ar jūsu Radītāju, dzīvojat visi šodien”. Radītāja mīlestība atnāk, un tiek dota viņiem kā personīgā mīlestība caur dabiskiem kanāliem, kurus cilvēkam sagatavojusi radījuma daba. Un tagad zars ir saistīts ar savu sakni kā tam pienākas, un dzīve milzīgā parpilnībā nepārtraukti tiek dota zaram no sava avota. Tādējādi Toru dēvē par „dzīvi”.

Attiecībā uz mums pagaidām tā nav „dzīve”. Ja mēs tādu stāvokli justu, tad uztvertu to kā melnu baismīgu bezdibeni. Īstenībā dzīve ir bezgalīga bauda no atdeves tuvākajam. Cilvēks iegūst vēlmi atdot un līdz ar šo vēlmi paceļas pāri savai vēlmei baudīt, to tāpat arī izmantojot atdeves dēļ. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Jautājums: Kā cilvēks var piepeši atklāt, ka augstākā vadība nekad viņam nav nodarījusi nekādu ļaunumu, bet attiekusies pret viņu tikai ar labsirdību?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no mūsu uztveres labošanas. Taču mums atklājas tieši pretējas īpašības, pretēji stāvokļi. Ja mūsu īpašības ir Radītājam pretstatā, tad atbilstoši tam arī stāvokļi būs Viņam pretstatā. Tomēr mums tie visi ir jāpārdzīvo, pretējā gadījumā, kā lai atklāj Radītāju, ja ne no pretējas Viņam formas?

Mūsu sajūtas izveidotas uz divu īpašību kontrasta, balstoties uz salīdzinājumu, Pieņemsim, man šķiet, ka patreiz ir auksts, es tā jūtu attiecībā pret to siltumu, kāds ir manī. Es nevaru just tikai vienu aukstumu vai tikai siltumu. Man tas ir jāizmēra attiecībā pret citu parametru: attiecībā pret savu iekšējo stāvokli vai attiecībā pret manā atmiņā ierakstīto informāciju, kur glabājas visi dati par maniem iepriekšējiem iespaidiem. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Jautājums: Rabašs savā 43. Vēstījumā raksta, ka līdz brīdim, kad iegūsim ticību, „ārējie” var mūsos iekļūt. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Kopumā es esmu „maiss ar vēlmēm”. Pieņemsim, man ir ticības gaisma manas tilpnes augšējā daļā, un šeit es varu redzēt Radītāju kā gaismu ruah, bet apakšā es Viņu redzu kā gaismu nefeš.

Vispār „ticība” ir atdeve. Tā garantē aizsardzību no jebkura ārējā „iebrukuma”. Esmu jau aizsargāts, es atrodos hefec hesed (H”H) stāvoklī. Lai arī man piedāvā jebko: miljons dolāru, mieru, veselību – man nekas nav vajadzīgs, man nekas netrūkst. Un, protams, „ārējie” nespēj manī iekļūt, lai kā pūlētos. Gluži otrādi, tos atgrūž no manis kā pretējības, kas viņiem nozīmē – nāvi. Saskaroties ar ticības gaismu, egoistiskā vēlme acumirklī izzūd, sašķeļas.

„Iekšējie” faktori ir atdeves tilpnes, un ar „ārējiem” faktoriem tiek domāts mans egoisms pirms tā labošanas. Šīs ārējās vēlmes arī ir jāizlabo. Patiesībā „Es” ir visa pasaule. Tādējādi par „ārējām” tiek dēvētas tās vēlmes, kuras es vēl neesmu izlabojis, tostarp citas atrodas vai nu samazinājumā, vai atdevē. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Radījuma materiāls ir vēlme baudīt, un tāpēc tā sajūt baudījumu tikai no piepildījuma vai arī cieš no šī piepildījuma trūkuma, atkarībā no tā apmēriem un kvalitātes un atbilstoši savam attīstības līmenim. Vēlme attīstās pateicoties piepildījuma trūkumam. Lai varētu eksistēt, tā saņem kādu nelielu „piebarojumu”, taču parasti vēlme raizējas par to, ka sajūt tukšumu un trūkumu.

Attiecīgi šim iztukšojumam, trūkumam, juceklim, bezspēkam cilvēkā attīstās jūtas un prāts. Tad viņš sāk jautāt: kāpēc, ņemot vērā to milzīgo gudrību, ar kādu iekārtota daba, tā tik ļoti cieš? No vienas puses, tajā atklājas milzīga pilnība, taču no otras puses, ir kārtības trūkums un liels haoss.

Bāls Sulams rakstā „Miers” skaidro, ka pastāv divas pieejas: no augšienes lejup – kad viss atnāk no Radītāja, un no lejas augšup – tā, kā to iztēlojas cilvēks. No vienas puses, mēs redzam, cik brīnumaini iekārtota pasaule, lai šī realitāte varētu pastāvēt, taču no otras puses, cik lielā mērā ir sarežģīti un smagi visu radījumu ceļi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Mans prāts un manas jūtas, visas manas pašizpausmes, roka, kura raksta, ausis, kuras dzird, – viss manī iekārtots attiecīgi šai pasaulei. Ar savu esošo dzirdi es nevaru sadzirdēt eņģeļu dziesmu. Iespējams, kāds varbūt to dzird, taču tādā gadījumā viņš nav vesels. Esmu ierobežots noteiktā uztveres diapazonā un nespēju izrauties ārpus tā robežām.

Un attiecīgi es nevaru izpaust to, ko nesajūtu – parādības, kuras paliek ārpus maniem maņu orgāniem. Pieņemsim, esmu apgarots ar ideju par garīgo pasauli, manī kas notiek, kaut kas izpeld, uzliesmo… Taču, kā to izpaust? Gribot negribot es vēršos pie vārdiem analogiem, kas apraksta līdzīgas parādības. Piemēram, es stāstu par garastāvokļa augšupejām un kritumiem attiecībā pret kaut ko fiziskajā stāvoklī, taču nebūt ne īstenajos, garīgajos pacēlumos un kritumos.

Mēs vienmēr ņemam mūsu pasaules vārdus, jo citu vārdu mums nav. Turklāt, ja mēs izmantojam citus vārdus, piemēram AVAJa (הויה), tad mums tā ir „mantra”, slepenais kods. Mūsu pasaulē nav analogu līdzīgiem garīgajiem terminiem. Kabalisti līdz tiem nonāca, kad bija izzinājuši atbilstošas garīgās parādības un redzēja, ka to zari neaizsniedzas līdz mūsu pasaulei. Šeit nav Augstākā spēka (Elokim), nav „eņģeļu”. Un tas nozīmē, ka man jādod tiem nosaukumi, piešķirot attiecīgo spēku vārdus, vai arī jādod tiem nosaukumi, kuri nenāk no autentiskas uztveres. Un tad es ņemu šos nosaukumus no gaismu un tilpņu savstarpējās saiknes. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabalas valoda, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Kongress Novosibirskā, 1. nodarbība

Kabala – īpaša zinātne, kas principā izskaidro visu. Taču tā ir jāizzina. Šī zinātne tiek izzināta ne ar to prātu un ne ar tām vēlmēm, ar kuriem esam piedzimuši, – ne caur mūsu būtību.

Mēs piedzimstam “dzīvnieciskajā” līmenī, un mums jāattīsta sevī nākamā līmeņa īpašības – pakāpi “Cilvēks” (“Ādams”), kas nozīmē: “līdzīgs” (dome) Augstākajam spēkam.

Materiālajā realitātē mēs tāpat arī saņemam visus iespējamos signālus no apkārtējās pasaules atbilstoši mūsu līdzībai ar to. Atkarībā no tā, kādā diapazonā un ar kādu jutību strādā mani dzirdes, redzes un pārējie maņu orgāni, es arī uztveru apkārtējo pasauli, lai gan tajā  pastāv vēl milzīgs frekvenču, visu iespējamo avotu daudzums, kurus es neuztveru. Tādējādi es uztveru pasauli tikai tajā diapazonā, kurā noskaņoti mani maņu orgāni vai ierīces, kuras es varu radīt, lai šos diapazonus paplašinātu un ne vairāk. Mēs neradām to, kā mums nav, mēs tikai palielinām to, kas mums ir. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Ievads Zoar Grāmatā”, 38. p.: Pastāv trīs Cilvēka (Ādams) kategorijas: Brija pasaules Ādams, Ecira pasaules Ādams un Asija pasaules Ādams…

Pastāv „blāķis” ar nosaukumu „vēlme baudīt”. Un šis „blāķis” ietērpjas kādā formā, kas zināmā veidā līdzinās Radītājam. No tā izriet termins „Ādams” – tas ir, līdzīgs (dome) Radītājam.

Kopumā runa iet tieši par to – par formām un Radītāja līdzības pakāpēm. Jebkurā līmenī parcufs tiek dēvēts par „Ādamu”. Patiesībā pat nedzīvā, augu un dzīvnieku daba pārstāv Ādama formas. Realitātē nav nekā, kas neattiektos uz šo pakāpi, izņemot pirmatnējo, vēlmes bezformīgo materiālu. Trīs sākuma līmeņi ir virzība uz priekšu, lai sasniegtu Cilvēka līmeni. Gala rezultātā tie šo līmeni arī izveido. Visuma matērija, zemes flora un fauna kopā paredz piramīdas izveidošanu, kuras virsotnē no tiem visiem izcelsies Cilvēks. Un tādējādi tie visi iekļauti cilvēkā, tie paceļas augšup un nolaižas lejup kopā ar viņu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Materiālajā realitātē, kas paveras mūsu sajūtās, pastāv reālas lietas, kuru būtību mums nav lemts izzināt pat iztēlē – piemēram, elektrība un magnētisms. Taču kurš sacīs, ka tie ir nereāli, ja tai pašā laikā zināšanas par to izpausmēm mūs pilnīgi apmierina un nav svarīgi, ka mums nav ne mazākās izpratnes par to būtību.

„Zoar Grāmatas ievadā” Bāls Sulams kā piemēru min ūdeni, kuru mēs varam atvēsināt līdz cietam stāvoklim vai novest līdz gāzveida, acīm nesaredzamam stāvoklim. Citiem vārdiem, saskaņā ar savu uztveri mēs nevaram spriest par esību vai neesību, lai kas tas būtu. Jo vairāk tas attiecas uz mūsu laikmetu, kad esam atklājuši daudzveidīgu diapazonu viļņus, kvantu parādības, baktērijas un citus fenomenus, kas neizprotami sajūtām.

Realitāte izrādījās sarežģītāka par to attēlu, kas iezīmējas mūsu piecos primitīvajos maņu orgānos. Es vairs nevaru ierobežot pasauli šo maņu orgānu līmenī. Turklāt patiesībā visa pasaule ir nevis matērija, bet viļņi, enerģija. Un tostarp arī es. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes, Kabalas valoda, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Jautājums: Ja attiecībās starp grupas biedriem atklājas kādi nepatīkami momenti, naids, kā to saistīt ar mērķi?

Atbilde: Cilvēka dzīvē nav nekā, kas nevirzītu viņu uz mērķi. Pat ja nenodarbojas ar kabalu un  apzinātu labošanos, viņš jebkurā gadījumā virzās uz priekšu, tikai pagaidām neapzināti. Turklāt ir tādi cilvēki, kuriem ir atklājusies saikne ar mērķi un viņi to attīsta  patstāvīgi. Taču visa pasaule virzās uz vienu mērķi, attiecībā uz kuru šajā pasaulē nav nejaušību.

Viss ir iepriekš noteikts un neko nevar mainīt, izņemot savu attieksmi pret notiekošo. Lai gan tieši šī attieksme maina visu ainu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→