Viss, ko apraksta kabalisti, atrodas mūsos, mūsu saknēs. Atbilstoši attīstībai mana saņemošā vēlme sāk atklāt man jaunus horizontus, parāda tagadni, nākotni un pagātni. Laika skala nepastāv pati par sevi, tā ir uztveres elements, realitātes ainas daļa, kura iezīmējas vēlmē. Tādējādi hronoloģiskais process, kuru mēs studējam, būtībā ir stāvokļu ķēde. Nepieciešamības vadīti mēs izskaidrojamies laika terminos, jo tāds ir mūsu pasaules izjūtas algoritms.

Pagātne, tagadne un nākotne – stāvokļi, saskaņā ar kuriem es varu pārvietoties turp un atpakaļ pēc vajadzības, ja pārvaldu vēlmi un ekrānu. Tādējādi nav ne laika un nav telpas. Tas viss – manas sajūtas un vēlmes. Viena īpašības kategorija nosaka laika jēdzienu, cita – telpas jēdzienu.

Laika jēdziens mūsu šodienas izpratnē – ilūzija. Patiesībā es atrodos noteiktā vēlmē nedzīvās pakāpes nedzīvajā līmenī un šī vēlme man zīmē esamības ainas mūsu pasaulē, dzīvē un nāvē. Un kaut gan „kadri” manu acu priekšā mainās, pati vēlme paliek nemainīga. Būdama daudzkārt augstāku vēlmju kopija, tā zīmē manās sajūtās etapus, kas analoģiski garīgajām pakāpēm. Man šķiet, ka es dzīvoju, taču patiesībā tā ir tikai garīgo pakāpju projekcija, ka arī egoistiskās vēlmes pārmaiņu „materiālā” un tāpēc „mirušās” projekcija.

Protams, Radītājam neeksistē starpstāvokļi. Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, tā sākotnēji izveidoja tikai vienu stāvokli, kurš mums ir jāatklāj savā uztverē. Šodien šis stāvoklis nevar man atklāties, jo neesmu tam gatavs. Tādējādi tas samazinājās uz 125 pakāpēm, un es katru reizi atklāju blakus pakāpi, daudzkārt augstāku. Tas arī ļauj man veikt soļus augšupejas ceļā uz pilnību.

Taču tā vai citādi, viss atrodas manī, manā saņemošajā vēlmē. Laiks man patreiz ir ārējais faktors. Zeme riņķo apkārt Saulei, skrien minūtes un sekundes… Turpretī garīgajā nav nekā ārēja – tur mēs vēršamies pie saņemošās vēlmes, un tajā īstenojam visas mūsu darbības.

Šo darbību ķēde arī nosaka manu laiku. Lai arī nākamajam solim man bija nepieciešami desmit gadi, taču garīgajā dimensijā pagāja tikai sekunde. Tur laika izjūta atnāk nevis no ārienes, bet tiek noteikta tikai ar manām darbībām. Vēl vairāk, starp tām nav intervālu, jo katra no tām izsauc nākamo. Tādējādi, kad es paceļos garīgajā dimensijā, manas darbības seko nepārtraukti, un laiks izzūd.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 28.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →