Spēles noteikumi ar Radītāju
Posted on 13 janvāris, 2021
Kabalas zinātnes noteikumi atšķiras no tiem, pie kādiem mēs esam pieraduši mūsu pasaulē. Spēle patiesībā ir pāreja. Līdzīgi kaķim, kurš pirms lēciena iešūpojas, piemērās un tikai pēc tam lec. Tas viss ir sagatavošanās, noskaņošanās iedomātam lēcienam, – tas viss ir spēle. Kaķis izspēlē to, kā tagad lēks.
Proti, spēle ir nākamā stāvokļa iztēlošanās. Un tāpēc visai mūsu dzīvei ir jābūt spēlei. Mēs tiecamies savienoties un mūsu saiknē atklāt Radītāju, savas eksistences mērķi, mūžīgu un pilnīgu dzīvi. Tas viss tiek sasniegts, pateicoties spēlei. (vairāk…)
Ja es pats neesmu spējīgs saspiest savu egoismu un ielaist grupu atbrīvotajā vietā manā sirdī, tad grupai man ir jāveic mākslīgā elpināšana.
Prāts mums neliek strādāt dēļ atdeves. Mēs atklājam, ka absolūti neesam gatavi to prasīt, neesam gatavi atdevei, vienotībai. Šo tieksmi sevī vēl nepieciešams izaudzēt, tāpēc ka sākotnēji mēs esam vienkārši egoisti un ar to neatšķiramies no dzīvniekiem.
Koronavīrusa pandēmija izsauc vispārēju atslābumu visai cilvēcei: nogurums no mērķa, cerības, atalgojuma par pūlēm zaudējuma. Cilvēks zemapziņā jūt, ka nav dēļ kā dzīvot, un krīt apātijā, depresijā, grūtsirdībā. Visa pasaule it kā grimst miegā. 
Cilvēce izskatās kā niecīgs smilšu graudiņš bezgalīgā Visuma dzīlēs. Taču patiesībā viss šis Visums vispār neattiecas uz garīgo. Tajā nav neviena punkta, kas piederētu garīgai pasaulei un tāpēc tas neieņem nekādu vietu īstajā realitātē. 
Mēs visi atrodamies stāvoklī „izraidīšana” – tā ir izraidīšana no Radītāja, augstākās, garīgās pasaules sajūtas un izzināšanas. Pastāv tikai divi stāvokļi: izraidīšana un atbrīvošanās.
Pirms diviem tūkstošiem gadu Izraēlas tauta nokrita no sava garīgā līmeņa materiālajā līmenī, no atdeves nodoma uz nodomu sevis dēļ. Rezultātā mēs pārvērtāmies absolūti citos cilvēkos, citā tautā: ar jaunu reliģiju, dzīves skatījumu, citu realitātes uztveri.
Nodaļā „Berešit” ir rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Visa Tora ir paredzēta tikai cilvēkiem, kuri vēlas pietuvoties Radītājam. Un viņiem nepieciešams atšķirt „vakaru” un „rītu”, saprotot, ka tā ir viena diena. Ja mēs šos divus stāvokļus: vakars un rīts neizejam, tas nozīmē, ka nevirāmies pretī savai izlabošanai.
Ja mēs labi viens pret otru attiecamies un, turklāt vēl mīlam, tad starp mums nevar būt trūcīgi cilvēki, nabagie, slimie.
Rakstīts: „Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”. Tas nozīmē, ka mums vienmēr vispirms nāksies pārdzīvot vakaru, tumsu, nakti, sapratnes un sajūtas trūkumu, apjukumu. Taču tas nenozīmē, ka mēs neko nejūtam.