Ja es neredzu panākumus, tas nozīmē, ka nestrādāju grupā. Vienatnē atklāt Radītāju nav iespējams. Tādēļ obligāti ir jāatrodas desmitniekā.
Cilvēks atrodas grupā, bet grupa atrodas Radītājā. Es nevaru izlauzties pie Radītāja, apejot grupu, tomēr man ar to ir jāsaistās un tikai pēc tam sasniegšu Radītāju. Tāpēc, ka man pašam nav instrumentu, nav desmit sefirotu saiknei ar Radītāju.
Ārējo zinātņu iedvesma nomāc prātu, jo tur, kur pārņem emocijas, prāts pārstāj darboties. Kā tiek sacīts: „Mīlestības dēļ zaudēju galvu”.
Taču garīgajā ir otrādi, tur pārdzīvojumi un iedvesma papildina izpratni, un rada tās dziļumu. Tāpēc, ka garīgā mīlestība sākotnēji ir balstīta uz ekrāna ierobežošanu, uz atstarotās gaismas, tas ir, uz vēlmes baudīt pārvarēšanu, atšķirībā no materiālās pasaules, kad mēs tiecamies tur, kur mums diktē vēlme. (vairāk…)
Lidmašīnā ir ierīce, kuru dēvē par žirokompasu. Tas ir veidots no žiroskopa, kurš nepārtraukti griežas un norāda virzienu uz Ziemeļpolu, palīdzot lidmašīnai orientēties.
Mums par šādu žirokompasu kalpo grupa. Mums nav citas orientēšanās iespējas. Mēs it kā atrodamies nelielā laiviņā okeāna vidū un nezinām, kurp peldēt. Tāpēc mūsu vienīgais kompass ir mūsu egoisms. (vairāk…)
Paceļoties arvien augstāk uz radīšanas mērķi, mums atklājas arvien lielāks un agresīvāks egoisms. Kā sacīts: „Jo augstāks cilvēks, jo lielāks viņa egoisms”. Un mēs šo egoistisko vēlmi izlabojam un tādējādi paceļamies augstāk.
Pacelties iespējams tikai kāpjot sasisto vēlmju kalnā, kurš palicis no grēkā krišanas ar Laba un Ļauna Atzīšanas koku, tas ir, no Ādama Rišona sistēmas sašķelšanās. Radītājs ar nolūku sašķēla šo sistēmu, lai dotu mums materiālu darbam un izlabošanai. (vairāk…)
Mums nav citas iespējas: mums ir jāiegūst atdeves spēks papildus egoistiskajam saņemšanas spēkam, kuru mums devusi daba. Un tad mums rokās būs gluži kā divi groži, ar kuriem mēs spēsim vadīt pasauli un savu dzīvi.
Taču, kur ņemt šo atdeves spēku? Šis spēks eksistē dabā, taču mums tas absolūti nav raksturīgi. Cilvēks ir radīts tikai ar vienu egoisma spēku un rūpējas tikai par saņemšanu. (vairāk…)
Cilvēkam ne vienmēr izdodas pārvarēt savu egoistisko vēlmi un virs tās pacelties. Tas nozīmē, ka cilvēka tiekšanās uz atdevi pagaidām vēl ir ļoti vāja, salīdzinot ar viņa milzīgo vēlmi gūt baudu. Taču pēc tam viņš jūt vilšanos no tā, ka viņam neizdevās savā egoismā saņemt sava darba rezultātus. (vairāk…)
Vienīgais, kas mums ir nepieciešams – sasniegt ticību. Par ticību dēvē cilvēka Radītāja sajūtu. Tas ir absolūti pretēji reliģiozai sapratnei par aklu ticību, pie kā mēs esam pieraduši mūsu pasaulē.
Ticības spēks ir Binas spēks, un, ja mēs to iegūstam, tad šīs atdeves īpašības iekšienē sākam sajust savu sakni atbilstoši līdzībai ar to. Ja es savā jaunajā īpašībā kļūstu kaut mazliet atdodošs, tad sāku just augstāko spēku, pateicoties savai atbilstībai šim spēkam. (vairāk…)
Bāls Sulams, „Viens bauslis”: Mani priekšgājēji sev izvēlējās individuālu ceļu, taču es izvēlējos kopīgu ceļu, tāpēc ka šis ceļš, pēc manām domām, ir vairāk piemērots tam, lai Dievišķo ietērptu mūžīgo burtu savienojumā, kuri nekad necietīs izmaiņas.
Es izlēmu līdz vissmalkākajiem sīkumiem izskaidrot visas garīgās detaļas un to savienojumus, kuru vienīgais pamats un avots ir – saņemšanas tīrības princips. Pateicoties tam, ka es skaidroju garīgās detaļas, tās neietērpjot materiālos savienojumos, tas būs ļoti noderīgi turpmākai izzināšanai. Un šo zinātni dēvē par īstenu gudrību. (vairāk…)
Kāpēc mēs dzīvē jūtam tukšumu? Tāpēc, lai saprastu nepieciešamību iet ar ticību augstāk par zināšanām. Tāpēc, ka parastā veidā mēs šo tukšumu nekad nespēsim piepildīt – to var piepildīt tikai Radītājs. Tieši tādēļ mums šis tukšums arī atklājas.
Taču, ja mēs vēlamies vienkārši izvairīties no nepatīkamas sajūtas, tad slēpjamies no stāvokļa, kuru mums devis Radītājs un aizmūkam no garīgā ceļa. Taču, ja mēs vēlamies tukšuma sajūtu izmantot pareizi, tad mums ir jāaizdomājas par to, ko nozīmē ticība, kas augstāka par zināšanām, atdeves līmenis. (vairāk…)
Materiālā pasaulē piepildījums dzēš baudu. Ja esmu izsalcis un sāku ēst, tad pakāpeniski nomācu savu izsalkumu un zaudēju apetīti, un kopā ar apetīti zūd arī bauda. Rezultātā es palieku tukšs, absolūta nulle – un šādi it visā.
Karsta mīlestība, uzplaiksnījusi sākumā, pakāpeniski kļūst par pieradumu un sāk dzist. Pieradums notrulina baudas garšu un baigu beigās to nogalina, kas arī noved līdz nāvei. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei