Materiālā pasaulē piepildījums dzēš baudu. Ja esmu izsalcis un sāku ēst, tad pakāpeniski nomācu savu izsalkumu un zaudēju apetīti, un kopā ar apetīti zūd arī bauda. Rezultātā es palieku tukšs, absolūta nulle – un šādi it visā.

Karsta mīlestība, uzplaiksnījusi sākumā, pakāpeniski kļūst par pieradumu un sāk dzist. Pieradums notrulina baudas garšu un baigu beigās to nogalina, kas arī noved līdz nāvei.

Taču garīgā dzīve ir mūžīga un pilnīga, tāpēc ka pat vēl pirms garīgo darbību uzsākšanas mēs mācāmies to, kā šīs darbības padarīt mūžīgas un pilnīgas, tas ir, lai mūsu vēlmes neizzustu, bet tikai augtu. Nepieciešams saprast, ka galvenais ir vēlme un ka nepieciešams nepārtraukti strādāt pie vēlmes izaugsmes un kvalitātes.

Un tāpēc garīgā virzība tiek noteikta pēc tā, cik lielā mērā attīstīta un daudzpusīga ir mūsu vēlme, iekļaujot sevī visa veida īpašību nokrāsas, ko mums sagatavojis Radītājs, kad notika Ādama Rišona sašķelšanās.

Un mēs šo vēlmi saudzējam, lai no tās nepazustu neviena daļa. Mēs rūpējamies, lai visas vēlmes eksistētu un viena otru atbalstītu, lai augtu, savstarpēji bagātinātos un, pateicoties tieši tam, sasniegtu absolūtu galīgās labošanās NARANHAI gaismu.

Atšķirība starp garīgo un materiālo pasauli ir tajā, ka materiālajā pasaulē piepildīšanās darbības dzēš vēlmi. Taču garīgajā mēs mācāmies, kā saņemot baudu vēlmi palielināt arvien vairāk un vairāk.

Tāpēc par galveno mums kļūst vēlme, nevis piepildījums. Tāpēc, ka piepildījums ir absolūti atkarīgs no vēlmes palielināšanās un tās pareizas noskaņotības. Es sāku gūt baudu no pašas vēlmes, no tā, ka tā aug un pieņemas spēkā.

Tas ir absolūti cits darbs, jo es nerūpējos par to, lai piepildītu savu vēlmi. Tāpēc, ka augstākajā gaismā vienmēr ir bezgalīgs piepildījums, un man ir jāuztraucas tikai par to, lai nepārtraukti būtu pareiza vēlme un pēc iespējas tā jāizaudzē lielāka.

Tāpēc tik svarīgas ir mūsu lūgšanas, lūgumi, Radītāja daudzināšana – jebkura mūsu vēršanās pie Viņa, tāpēc ka Viņš nosaka mūsu stāvokli un piepildījumu. Realitātē es gūstu baudu no tās vēlmes, kura manī ir.

Tāpēc tik saldas ir pirmās mīlestības mokas. Tieši tās sniedz baudu, nevis materiālais piepildījums. Tāpēc, ka piepildījums nāk un iet, atstājot pēc sevis tukšumu. Tieši tiekšanās ir spējīga piepildīt dvēseli un palikt atmiņā.

Mēs redzam, ka mākslasdarbi vēsta par dvēseliskām mokām, tiekšanos, par lūgšanu. Tāpēc nevajag aizmirst, ka īsts piepildījums izriet no tiekšanās pie mīļotā.

Ja piepildījums vēlmi palielina – tā ir zīme, ka mēs atrodamies garīgajā. Tikai tiecoties uz atdevi no sevis uz ārieni, es neapspiežu piepildījumu, bet gan tam paplašinu vietu un to palielinu.

No nodarbības par tēmu: „Viss tiek sasniegts ar lūgšanas spēku”, 08.03.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Lūgšana un nolūks | Add Comment →