Caur zariem saskatīt augstākās saknes
Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 250. p.: Un uzreiz viņš nedevās prom savā ceļā, bet aizkavējās un strādāja sešus gadus ar Lavana ganāmpulkiem, līdz brīdim, kad Rāhele kļuva grūta ar Benjamīnu, viņš aizkavējās tur.
Bet kad pienāca laiks un viņa kļuva grūta ar Benjamīnu, viņš aizbēga, nelūdzot atļauju Lavanam, lai neaizkavētos tur. Un savienojās Jēkabs ar visām paaudzēm vajadzīgajā vietā, svētības zemē.
Kabalas zinātne izmanto īpašu valodu, dēvētu par zaru valodu. Ja es atrodos nolūkā “sevis dēļ” visās savās jūtās, domās un īpašībās, tad sajūtu mūsu pasaules realitāti un katrs vārds, pat manis izlasītais Torā, tēlojas man kā notiekošais šajā pasaulē. Bet ja es atrodos nodomā “atdeves dēļ”, tad katrs vārds rakstītais Torā dabiskā veidā tēlojas man kā garīgo sakņu un spēku apraksts. Tad man ir skaidrs, ka Tora ne ar vienu vārdu nerunā par materiālajiem objektiem (ganāmpulks, Lea, Rāhele, Jēkabs utt.) un to darbībām. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 219. p.: …Kad Radītājs vēlējās pietuvināt tos Sev, Viņš deva tiem pakāpi “nabadzības maize”. “Nabadzības maize” – tas ir ķēniņš Dāvids, par kuru sacīts: “Jo esmu nabags”.
Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 190. p.: “Cik lieli Tavi darbi, Dievs, visas to gudrības Tu radīji”.“Cik lieli Tavi darbi, Dievs” – norāda, ka tiem nav skaita, mohin de-hasadim.“Visas to gudrības Tu radīji” – norāda uz mohin “skaitu”, de-hohma.
Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 252. p: Bet Itro nenostājās pret Mozu tik lielā mērā, jo Lavans bija burvis un burvestībās vērsa savas darbības pret Jēkabu. Bet ņemot vērā, ka tagad Jēkabs nevēlējās tur uzkavēties, jo Radītājs viņam sacīja: “Atgriezies savu tēvu zemē”, tāpēc nevēlējās aizkavēties, noniecinot sava Kunga bausli un tāpēc nelūdza atļauju.
Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 129. p.: “Un tās bija viņa acīs kā dažas dienas, saskaņā ar viņa mīlestību pret viņu”.Visi šie septiņi gadi viņa acīs bija līdzvērtīgi septiņiem augstākiem gadiem no Binas, savienotiem vienā veselumā un nedalāmiem.Tie visi – viens vesels, jo tie saistās viens ar otru. „Ar viņa mīlestību pret to” – viņš mīlēja viņu, jo priekš viņa tā līdzinājās augstākajai vienotībai Binā. 
Ņemot vērā, ka esam radīti no vēlmes saņemt baudu, tad viss mūsu garīgais darbs notiek naktīs. Nesajuzdami baudu, mēs varam sevi pārbaudīt: vai esam spējīgi izdarīt kaut ko, ja esam virzīti ar citu “degvielu”, lai nevis atlīdzība noteiktu, cik mēs strādāsim, bet darbs pats par sevi, ne Radītāja atklāšana, bet tikai ticība tam, ka varam sniegt Viņam baudu. Bet strādāt tam nolūkam, lai sniegtu baudu Viņam nevis sev, mēs varam tikai “naktīs” – stāvokļos, kad nejūtam baudu. Tāpēc katru reizi mūsu vēlmē baudīt speciāli atmodina jaunus neizlabotās vēlmes slāņus, kuriem nepieciešama atlīdzība, piepildījums. 
Dabā eksistē divi spēki – saņemšanas un atdeves. Divi šie spēki tēlo ainas mūsu vēlmē baudīt kā datora ekrānā, pasaules ainu, es un viss man apkārt esošais. Kā raksta Bāls Sulams, mūsu smadzeņu aizmugurējā daļā ir ekrāns, kurā mēs uztveram pasaules ainu.
Zoar, nodaļa “Vaikra” (Vayikra), 83. p.: …Sacīts: “Lūk, Ķēniņš tavs atnāks pie tevis” – tieši tā, nevis tu pie Viņa. Viņš atnāks pie tevis, lai salabtu ar tevi; atnāks pie tevis, lai tevi paceltu augšup; atnāks pie tevis, lai aizpildītu tevi visā; atnāks pie tevis, lai paceltu tevi līdz Savai pilij un savienotos ar tevi vienotā saiknē uz mūžiem. Par to sacīts: “Saderināšu tevi ar uzticību Man”. Problēma: vai mums pašiem jāpaceļ Malhut no pīšļiem, vai Žēlsirdīgais Radītājs pacels mums kritušo Dāvida telti? Vai mums jāgaida, atrodoties trimdā, – un tad viss atklāsies no augšienes? Vai mums jāatšķir, ka Ķēniņš atnācis, izdarījis savu darbu un sniedz mums roku un mums jāpieķeras tai – un jāpaceļas? Ir cilvēki, kuri teic, ka viss atnāks un atklāsies no augšienes, no debesīm “kritīs” Trešais Templis un mums nekas nav jādara, tikai jāgaida. Tā ir “galutas” (trimdas perioda) domāšana. Kabalisti skaidro, ka mums bija jāuzspiež sev trimda (no garīgā) noteiktu laiku, līdz 20. gs. beigām.