Category Archives: Garīgais darbs

Tora dēvēta par vidējo līniju

Rabašs „Šelavei Sulam”, 1989./90., 19. raksts „Tora tiek dēvēta par vidējo līniju” (saīsinājumā)

Cilvēkam jātic, ka „nav neviena cita, izņemot Viņu”, ka visu veic Radītājs. Pirms katras darbības jāatceras, ka cilvēkam tiek dota tikai izvēle, par cik „ja ne es sev, tad kurš man?”.

Citiem vārdiem, viss ir atkarīgs no cilvēka izvēles. Taču pēc rīcībām ir jānonāk pie secinājuma, ka viss pakļauts Augstākajai vadībai un cilvēks neko nedara pats.

Jātic, ka Radītājs dod mums vēlmi un tieksmi darīt labus darbus. Taču iekams cilvēks nav izpelnījies, viņš nedrīkst just, it kā Radītājs uzliek viņam pienākumu veikt labus darbus. Tādējādi Radītājs slēpj Sevi nolūka „lo-lišma” ietērpā. (vairāk…)

„Gluži kā roze starp ērkšķiem”

Jautājums: Kāpēc Radītājs sūta man „ērkšķainas” domas?
Atbilde: No Rabaša raksta „Gluži kā roze starp ērkšķiem”: Zoar Grāmatā rakstīts: Gluži kā roze starp ērkšķiem – tāpat mana mīļotā starp draudzenēm. Radītājam radās vēlme pielīdzināt Israēlu augstākai pasaulei, lai būtu uz Zemes viena roze, kas līdzinās augstākai rozei, proti, Malhut. Šī roze izdveš aromātus un izredzēta no visām rozēm pasaulē, jo izauga starp ērkšķiem.
Roze spēj uzplaukt, ja tikai aug starp ērkšķiem, starp dzeloņiem. Bez dzeloņiem nav iespējams izaugt. Ērkšķi – tie paši spēki, kas garīgajā ceļā palīdz mums virzīties uz priekšu. Pretējā gadījumā mēs mierīgi gulētu savā vēlmē baudīt un nekad nevēlētos no tās pacelties augšup.
Ērkšķi ir virzošie motīvi, kas liek mums iet uz priekšu, turpretī mēs paši tajā pat laikā tiecamies sasniegt mieru, piepildījumu, patīkamu sajūtu. Ērkšķi rodas no bezizejas, kad cilvēks noniecina iespēju virzīties uz priekšu personīgiem spēkiem un ikreiz vēlas atvilkt elpu, sevi attaisnojot, ka dara pietiekami un viss ir kārtībā. (vairāk…)

Viss notiekošais mums nāk par labu

Viss notiekošais mums nāk par labu. Visas apslēptības, tiesas, problēmas demonstrē mums tieši tās vietas, kurās patreiz jāpieliek pūles, esošajā momentā, lai varētu virzīties uz priekšu. Tāpēc vispirms jāpapūlas izkopt pareizu uztveri attiecībā uz visu realitāti.

Viss, ko mēs redzam, ir mūsu personīgie trūkumi, mūsu iekšējā pasaule, kas atklājas šādā pasaules ainā. Tāpēc visapkārt mēs redzam tikai negatīvo. Turpretī, ja vēlies pareizi izmantot katru atklāsmi, tad tev ir jāpaceļas virs katra stāvokļa ar ticību augstāk par zināšanām, lai caur šo acij redzamo pasaulīgo realitāti, pacenstos saskatīt pilnības ainu: Bezgalības pasauli. (vairāk…)

Garīgā sašķeltība: nesakrita nolūki

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 10. p.: Radītājam nav raksturīga nekāda saņemšana – Viņš vēlas tikai atdot. Turpretī nešķīstajiem spēkiem (klipa) nav raksturīga nekāda atdeve – tie vēlas tikai saņemt savam labumam. Nav lielāka pretstata par šo. Garīgais attālums sākas no kādas īpašību atšķirības ar kaut ko un beidzas ar īpašību pretstatu – beidzamās pakāpes galadistanci.

Mūsu pasaulē plus un mīnus viens otru pievelk tāpat kā magnētu pretpoli. Piemēram, cilvēkiem ar dažādiem viedokļiem ir interesanti kontaktēties un salīdzināt savas pozīcijas. Tā notiek tāpēc, ka mūsu pasaule atrodas egoistiskajā saņemšanas būtībā.

Rezultātā es varu saņemt kaut ko no cita tajā pakāpē, kādā viņš man ir pretējs. Turpretī, ja viņš man nav pretstatā, kaut kādā veidā no manis neatšķiras – ko tad no viņa var prasīt? Līdzība nesola labumu, turklāt cilvēki man vajadzīgi ne tāpēc, lai es gūtu no viņiem labumu – naudu, goda apliecinājumus, varu, atzinību, pakalpojumus utt. No cita man ir vajadzīgs tas, kā man nav, kas man pietrūkst un tieši uz šādiem nosacījumiem esmu viņā ieinteresēts. (vairāk…)

Gūstiet baudu visu dzīvi!

Jautājums: Ja egoisms ir vienīgais jaunievedums, ko radīja Radītājs, tad kamdēļ mums to mainīt uz ko citu, tostarp uz Radītāja īpašību? Varbūt mēs vēl neesam novērtējuši to, ko Viņš ir radījis?

Atbilde: Radītājs radīja egoismu, lai mēs to izlabotu, mainītu un no šīs pretējās Viņam īpašības paši sasniegtu atdeves un mīlestības īpašību. Tad mēs pilnībā spēsim baudīt atdevi un mīlestību, turklāt egoisms tajā pašā laikā absorbē baudu un acumirklī neitralizē gan sevi, gan pašu baudu.

Piemēram, es vēlos padzerties un sajūtu ne vien vēlēšanos izdzert ūdens glāzi, bet mokos no slāpēm, tas ir, izjūtu īpašu vajadzību. Es dzeru ūdeni, tādā veidā pakāpeniski sevi piepildot. Pie tam vairāk par visu es gūstu baudu no pirmā malka, no otrā – mazāk, no trešā – vēl mazāk utt. Tad, kad izdzeru visu glāzi, bauda beidzas. Pazūd vēlme, pazūd bauda. Piedāvā man vēl vienu glāzi ūdens, – nevēlos. (vairāk…)

Viss precīzi nomērīts

Jautājums: Kā mainīt savu negatīvo attieksmi pret realitāti, ja sajūti to šādā veidā?

Atbilde: Šāda negatīva sajūta mums dota tīšuprāt. Viss ir precīzi nomērīts atbilstoši gaismas un vēlmju attiecībām. Sašķeltajā sistēmā Radītājs to noregulē katram radījumam, lai mēs pieliktu pūles sevis labošanā un sasniegtu atdevi. Tad mēs sajutīsim pareizu un labu stāvokli.

Ja patreiz mums nebūtu negatīvas sajūtas, mēs nekad nesajustu stāvokli, kurā atrodamies. Sajūtu orgāni ir vērtēšanas instrumenti: es jūtu tikai to, kam piešķiru vērtību sliktā nozīmē vai labā.

Ja es ko redzu, tas nozīmē, ka uzskatu to par svarīgu: baidos no tā vai mīlu, vēlos pietuvināties vai attālināties. Es jūtu tikai to, kas mani satrauc. Turpretī atdeves īpašība mūs pilnīgi neinteresē, tāpēc ka mūsu pasaulē tā neeksistē – visi atrodas tikai vienā saņemšanas īpašībā. (vairāk…)

Tas, kas mani velk atpakaļ

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 10. p.: Radītājam nav raksturīga nekāda saņemšana – Viņš vēlas tikai atdot. Turpretī nešķīstiem spēkiem (klipai) nav raksturīga nekāda atdeve – tie vēlas tikai saņemt savam labumam. Nav lielāka pretmeta kā šis.

Jautājums: Kas ir klipa?

Atbilde: Klipa ir tas, kas aizšķērso man ceļu satuvināties ar Radītāju. Es redzu šo klipu kā spēku, kas liek man šķēršļus.

Patiesībā sakot, kas man var traucēt?

Es vēlos baudīt, tas nozīmē, ka man traucē visi iespējamie baudas veidi, kas novērš manu uzmanību, novirza mani no pielīdzināšanās Radītājam, attur no virzības uz vienotību un atdevi. Lūk, šādas baudas izpausmes arī tiek dēvētas par „nešķīstību”. (vairāk…)

Lauks, ko apmirdz gaisma

Galvenais, izlabot savu attiekmi pret realitāti un saprast, ka visa pasaule ir Šhina, Radītāja parādība. Tikai šī parādība patreiz man atklājas kā nedzīvā, augu, dzīvnieku daba, cilvēki – visa man apkārt esošā pasaule, kura, kā man šķiet, atrodas ārpus manis. Patiesībā tas viss ir Radītāja atklāsme, kurš patreiz atrodas apslēptībā un kurš tiek uztverts pretēji tai formai, kurai ir jābūt.

Visa šī pretējā aina skaidrojama tikai ar mūsu īpašību pretstatu. To var izlabot, ja papūlēties raudzīties uz šo realitāti ar skolotāja, grupas, grāmatu, izplatīšanas palīdzību, visiem spēkiem cenšoties to uztvert kā pilnību, meklēt, kas mums pietrūkst, lai sasniegtu šādu attieksmi un nostiprinātos, pateicoties tuvāko lokam. Tad pakāpeniski, pateicoties mūsu pūlēm, „grasis pie graša uzkrāsies liels kapitāls” un mēs sāksim sajust, ka jālabojas tikai pašiem, bet viss, kas atrodas ārpus mums, ir svētā Šhina vai dvēsele. (vairāk…)

Matērijas daļiņa līdzās gaismas dzirkstelei

Mēs atrodamies Bezgalības pasaulē. Taču šajā Bezgalībā ir tikai ļoti maza gaima: Nefeš de-Nefeš, kas radījusi radījumu „no nekā”, kā vēlmes baudīt mazu smilšu graudiņu. Tā ir tikai Bezgalības pasaules sākotnējā, saknes stadija. Kāpēc tādā gadījumā tā tiek dēvēta par bezgalīgu?

Tāpēc, ka, izņemot šo gaismas dzirksteli un mazu matērijas daļiņu, nekas vairāk nepastāv. Viss pārējais rodas, pateicoties gaismas dižumam šī mazā radījuma sajūtās, pateicoties radījuma cieņai pret gaismu, kas to ir radījusi un rūpējas par to. No šī diženuma izzināšanas arī rodas Bezgalības pasaules sajūta.

Pēc tam, kad šis mazulītis sāk attīstīties un kļūst arvien patstāvīgāks, tā sajūtās dzimst veselas pasaules. Sākumā tas atnāk instinktīvi, gaismas ietekmē. Taču rezultātā attīstība nonāk līdz tādam punktam, kurā atrodamies patreiz. Ja tagad no šī stāvokļa mēs pacelsimies atpakaļ augšup, izmantojot visus mums sagatavotos priekšdarbus, tad sasniegsim patieso Gaismas dižuma izzināšanu. (vairāk…)

Saplūsme – divu vienotne

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 13. p.: Radītāja mūžībā pagātne, nākotne un tagadne ir vienots veselums. Nākotne Viņam ir kā tagadne… Īpašību līdzība, kas atklāsies labošanās beigās, momentāni radās Radītaja mūžībā.

Par to ir sacīts: „Darbības beigas ieliktas sākotnējā nodomā”. Galīgā forma jau pastāv, turklāt, izņemot to, citas formas nekad nav bijis. Turpretī tas, kas norisinās ar mums, ir galīgās formas apzināšanās process, virzienā no mūsu būtības uz Radītāja būtību. Pakāpeniski šis attālums pārvēršas Radītāja izzināšanā.

Tas dod mums divkāršu labumu: no vienas puses, mēs paliekam par radījumiem, taču, no otras puses, sasniedzam Radītāja statusu. Radījums nevar būt par radījumu, ja neatrodas personīgajās īpašībās, – taču tai pat laikā mēs iegūstam Radītāja īpašību un nonākam līdz pilnībai, kas slēpjas Viņā. (vairāk…)