Category Archives: Garīgais darbs

Uzticības eksāmens garīgajam

No raksta „Tas, kas nāk no sirds” („Šamati”, 25. raksts): Pastāv viens padoms: pieķerties savam skolotājam un grāmatām iekšējā līmenī, ko dēvē „gūstot no grāmatām un to autoriem”. Tikai pateicoties saplūsmei ar viņiem, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labāko pusi.

Pretējā gadījumā nekādi strīdi un viltibas viņam nepalīdzēs mainīt savas domas. Visi viņa prātīgie argumenti, ar kuru palīdzību viņš veido savus secinājumus, ka pastāvīgi nepieciešams iet Radītāja ceļu, balstās uz saplūsmi ar viņa skolotāju. Kā tikai zaudēs šo pamatu, izzudīs viss šo argumentu spēks, jo viņam vairs nebūs uz ko balstīties.

Tad, kad pēc ilgstošām likstām, dzīves jēgas meklējumiem vai mēģinājumiem apspiest šo jautājumu ar antidepresantiem, cilvēkam beidzot atklājas ceļš un viņu atved uz kabalistisko grupu, pie skolotāja, viņa ceļā rodas uzdevums, – kā mainīt viedokli, kas vērsts uz sevi un uz pasauli, kā mainīt savu uztveri. (vairāk…)

Lūgšana par sevi tikai kaitē

No Bāla Sulama rakstiem „Gudrības augļi”: Kopīgas lūgšanas laikā cilvēkam aizliegts atrauties no pārējiem un lūgt par sevi, pat ja arī viņš vēlas sniegt Radītājam prieku, taču vēlas darīt to pats, nevis kopā ar pārējiem. Tas, kurš atraujas no sabiedrības un lūdz par savu, personīgo dvēseli, neveido to, gluži otrādi, nodara ļaunumu savai dvēselei, kļūdams par to „augstprāti, ar kuru Radītājs nespēj atrasties kopā”.

Nav viegli pārvarēt šo grūto psiholoģisko problēmu. Mūsu ego neļauj mums apzināties, atcerēties, apgūt un pieņemt noteikumu, ka tikai, izejot no sava ķermeņa robežām, tur ārpusē mēs atradīsim savas dvēseles tilpni. Turpretī viss, kas man tagad psiholoģiski šķiet kā mans „Es” – pastāv tikai manā fantāzijā, lai es atceltu šo priekšstatu, anulētu un redzētu sevi ārpus tā.

Lai šo faktu, šo pasaules uztveri pieņemtu un ar to dzīvotu, mums nepieciešams spēcīgs biedru atbalsts, mācības, neatlaidīgs darbs un savstarpējais galvojums. No tā sākas jebkura labošanās darbība, jo egoisms ikreiz pieaug un no jauna jāstrādā ar šo papildu nastu, lai, neskatoties uz to, izlemtu, ka mūsu tilpne atrodas ārpus tā. (vairāk…)

Kas veido apslēptību?

Jautājums: Kas veido apslēptību?

Atbilde: Apslēptība ir radīta no mūsu sabojātajām jūtām un prāta. It kā es pūlos ko saprast, bet man tas neizdodas. Es pielieku pūles, lauzu galvu, mēģinu pietuvoties no vienas puses, no otras, taču nespēju to izprast. Es atrodu kādas detaļas, pie kurām pieķerties, taču nespēju iekļūt iekšienē, lai tas nostiprinātos galvā. Tā visa iemesls – saiknes trūkums, tas ir, uztveres instrumentu trūkums.

Tas ir kā izjaukts puzlis, kas jāsaliek kopā, lai katrs izcilnis nonāktu tam paredzētajā dobumā. Tas pats arī šeit: manī trūkst vajadzīgo dobumu manā vēlmē, lai manī ienāktu pužļa gabaliņš un savienotos ar mani. Tad piepeši es sapratīšu, sajutīšu, man pēkšņi atklāsies aina. (vairāk…)

Liktenis mainās atbilstoši izaugsmei

Liktenis ļoti mainās atbilstoši izaugsmei. Katram tiek dotas savas grūtības, taču nevajag citus apskaust. Mēdz būt tādas iekšējās problēmas, kuras nav redzamas no malas un liekas, it kā cilvēkam ir viss labākais, visu dzīvi viņu pavadījusi veiksme un nekad nav bijušas finansiālas problēmas. Taču mēs nezinām, kādus iekšējos vai ārējos šķēršļus, kas nav saredzami no malas, viņš pārvar. Šeit nevienam netiek dota priekšroka.

Ja labošanās ir dziļāka, tā ir kvalitatīvāka un tāpēc tā ir daudzkārt spēcīgāka salīdzinājumā ar labošanos, ko piešķir ārējās problēmas. Tas līdzinās tam, kā strādniekam jāstrādā vesela nedēļa, lai nopelnītu tik pat daudz, cik nopelna speciālists par vienas dienas darbu vai pat vienas stundas darbu. Tas jau ir atkarīgs no dvēseles saknes.

Mes ar jums tieši arī nodarbojamies ar vissvarīgāko darbu. Tas ir zems, melnais darbs – darbs, kas vērsts uz pasaules labošanu tās vismaziskākajā pakāpē, kurā tā patreiz atrodas. Un šis darbs ir īpašs un godājams. Tas ir jasajūt, jāsaprot un jāpateicas. (vairāk…)

Atdzimšana no mirušajiem

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 3. p.: „Ķermenis” nīstams tik lielā mērā, ka uzreiz jau no dzimšanas brīža ir notiesāts uz nāvi un apbedīšanu. Turklāt Zoar Grāmatā ir sacīts, ka iekāms „ķermenis” pilnībā nesatrūdēs, dvēsele nespēs pacelties uz savu vietu paradīzes dārzā. Ja tā ir, kāpēc tad „ķermenim” obligāti no jauna jāpaceļas pie „atdzimšanas no mirušajiem”? Vai tad Radītājs nespēs sniegt baudu dvēselēm bez ķermeņa?

Patiešām, kamdēļ gan no jauna atdzīvināt „ķermeni”? Un kas būs ar dvēseli? Vai tā atkal nolaidīsies no paradīzes dārza lejup?

Vēl nesaprotamāki ir viedo vārdi par to, ka „mirušajiem” jāatdzimst ar saviem trūkumiem, lai neteiktu: „Tas ir cits ķermenis”. Pēc tam Radītājs izārstēs viņu trūkumus. (vairāk…)

Laikā, kad gaisma satiekas ar rešimo

Jautājums: Reizēm es brīnos par savām domām. No kurienes tās nāk?

Atbilde: No Radītāja.

Jautājums: Taču, kad domāju par savām domām, vai tas arī nāk no Viņa? Tādā gadījumā, kur esmu es pats?

Atbilde: Man tikai viss ir jāattiecina uz Viņa rēķina, viss jāpiedēvē vienotajam Avotam, gaismai, kas līst no augšienes un apakšā modina rešimot. Gaismas satikšanās ar rešimot arī rada to realitāti, kura ir es. No tā veidojas mana realitātes sajūta.

Manī atrodas piecas attīstības pakāpes un ja es vēlos izzināt savu Avotu, savu Veidotāju, tas nozīmē, ka esmu nonācis līdz piektai pakāpei. Tad es vēlos izzināt savu sākotni – gaismu un rešimot. Citiem vārdiem, es uzdodu sev jautājumu par dzīves jēgu: kā veidojas šī dzīve? Kāpēc, kādēļ un kā? (vairāk…)

Īstenības atrašana

Jautājums: Kā strādāt ar saviem iekšējiem stāvokļiem? Piekrist? Pacelties pāri? Lūgt? Pieprasīt?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no tava līmeņa.

Laikam ritot, mēs sākam gūt baudu no tā, ka spējam pacelties virs saviem stāvokļiem. Tas nav mazohisms un arī ne akla aizmiršanās. Mēs apzināmies savas sajūtas, veicam aprēķinu un tajā pašā laikā atraujamies no tā. Tāds ir nākamais posms ceļā uz ekrāna (masah) izveidošanu: cilvēks pūlas būt atrautībā no pozitīva un negatīva, būt pa īstam objektīvs un neatkarīgs no ķermeņa sajūtām. (vairāk…)

Klausi, ko klāsta skolotājs

Bāls Sulams „Kabalas būtība un tās mērķis”: Lai sasniegtu savu galamērķi, auglis iziet vairums stāvokļu no sava rašanās brīža un līdz tam brīdim, kad sasniedz mērķi, tas ir, galīgo briedumu.

Visi viņa stāvokļi, kas ir iepriekšēji finālstāvoklim, nenorāda uz to, cik auglis kļūs salds, bet, gluži otrādi, it kā vēloties sadusmot, demonstrē mums pretējas formas. Citiem vārdiem, jo saldāks auglis beigās, jo rūgtāks un nepievilcīgāks tas ir iepriekšējos savas attīstības stāvokļos.

Problēma šeit slēpjas tajā apstāklī, ka es neredzu mērķi, mērojot uz to ceļu, nejūtu, kāda būs galīgā izlabošanās. Ne velti sacīts, ka muļķim nerāda darbu, kas paveikts daļēji. Ceļa vidū es nespēju saskatīt finišu.

Man ir saprotams, ka esmu muļķis, par cik neredzu pilnību, kas tiek sasniegta finālā, – taču ko ar to lai dara? Ko var prasīt no manis šādā situācijā? Man dzīvē neiet labi ne materālajā ziņā, ne arī garīgajā nozīmē, viss man nav tā kā vajag, tādā gadījumā, kāpēc gan man būtu jāattaisno Radītājs? (vairāk…)

Vilšanām un izmisumam nav vietas

Mums jāatklāj visi trūkumi, jo labestība atklājas tikai vadoties no pretstata. Tādējādi mums jāpriecājas, kad atklājas negatīvais – pirmā atklāsmes pakāpe, pēc kuras jau seko labošanās un piepildījums.

Tāpēc jāsaprot, ja cilvēks iet pareizo ceļu, tad nav vietas vilšanām un izmisumam. Tam, kurš pareizi virzās uz priekšu, vienmēr jāatrodas prieka sajūtā, par cik viņš iziet visus ceļa posmus un tos attaisno, saprotot, ka tie nepieciešami, lai atklātu pilnību.

Trūkums, pirmkārt, nozīmē nepiekrist savam stāvoklim, nebūt gatavam to attaisnot un pieņemt kā nepieciešamu. Visi stāvokļi jau ierakstīti manas dvēseles saknē, manā būtībā. (vairāk…)

Pasaules izzināšana nozīmē izzināt cilvēku

Mums šķiet, ka pasaule it kā atrodas ārpusē, ārpus mums. Taču tā ir tikai ilūzija, kas mums dota, lai mēs spētu to labāk saredzēt. Ja pasaule neatrodas manī, bet ārpusē, tad es izturos pret to kritiski, vērojot to kā zem palielināmā stikla. Šādu palielinājumu man sniedz ego.

Ja es kādu mīlu, tad viņā nemanu trūkumus. Turpretī, ja es kādu ienīstu un nepieņemu, tad dabiski, ņemot vērā manu egoismu, katru sīkumu viņā pārvēršu lielā netikumā un visu traktēju vēršot uz apsūdzības pusi.

Taču patreiz nav svarīgi, kurā pusē es vērtēju: labajā vai ļaunajā – galvenais, ka tādā ceļā varu atklāt vairums papildu īpašību, ar lielāku atrisināšanas spēju. Tāpēc mūsu pasauli mēs redzam kā ārējo, lai gan tā pilnībā ir iekšēja. Es it kā no sevis būtu visu izmetis uz ārieni, lai detalizētāk sevi izpētītu, kā zem mikroskopa. (vairāk…)