Category Archives: Garīgais darbs

Caur visiem sarežģījumiem – pie Radītāja

Un visa Israēla bērnu draudze devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Israēla bērni teica viņiem: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:1-16:3)

Israēla dēli iznāca no Ēģiptes. Viņi izrāvās no sava egoisma un, izejot visas likstas, pacēlās līdz „Elimas” līmenim – līdz Binas līmenim. Elima – no vārda El, kas nozīmē „Dievs”, „Radītājs”.

Pēc tam viņi nonāca Sina („sinà” – “ienaids”) tuksnesī, tas ir, krita naidā, atjaunoja egoismu un nonāca pie Sinaja kalna – ego izpausmes pamatpunkta. (vairāk…)

Visi trumpji mūsu rokās

Jebkurā garīgajā stāvoklī, atrodoties uz garīgajām pakāpēm, ir iekšējā gaisma un apkārtējā gaisma. Taču mūsu stāvoklī, iekāms vēl neesam sasnieguši samazinājumu un ekrānu, mēs varam saņemt palīdzību tikai no apkārtējās gaismas.

Apkārtējās gaismas spēks ir atkarīgs no mūsu vērtējuma, kā mēs godājam augstāko, nākamo pakāpi, tas ir, Radītāju. Taču mēs neesam spējīgi Viņu novērtēt, mums doti tikai daži līdzekļi, kurus izmantojot, mēs varēsim attīstīt sevī Augstākā diženuma sajūtu. Augstākais mums ir grupa, skolotājs, grāmatas, proti, studijas, kas stāsta mums par garīgo pasauli, turpretī Radītājs ir apslēpts un Viņš aiz tā visa slēpjas.

Ar visu šo līdzekļu palīdzību, mēs sākam augstu vērtēt to Augstāko, kurš atrodas ārpus mums: grupu, skolotāju, grāmatas, ar nolūku pielīdzināties Radītājam, lai sagādātu Viņam labpatiku. Lai gan patreiz mēs to nesajūtam, taču pat ja mēs vienkārši runājam par to un pūlamies to sajust vismaz dažreiz, tad līdz ar to mēs sevī ceļam augstumā augstākā diženumu. Pienāks diena, kad šis diženums kļūs tik nozīmīgs, ka ļaus mums sajust līdzās Viņa klātbūtni. (vairāk…)

Saskarsmes valoda ar Radītāju

Pirmtēvu izteicieni: Viss ir dots pret ķīlu, pārdotava atvērta un tirgotājs dod uz parāda, grāmata atvērta un roka pieraksta un jebkurš, kas vēlas ņemt uz parāda, lai atnāk un paņem. Turpretī parādu piedzinēji ikdienu atkal un atkal apstaigā un piedzen no cilvēka parādu, ar viņa ziņu un bez viņa ziņas, un viņiem ir uz ko balstīties. Turklāt tiesa ir taisnīga, un viss ir gatavs mielastam.

Jautājums: Vai „taisnīga tiesa” ir tas verdikts, kas tiek piespriests dvēselei?

Atbilde: Protams. Mēs satuvināmies ar tiesas un žēlsirdības palīdzību, balstoties uz „rūgtumu” un „saldmi”. Tie māca mūs, attīsta, lai mēs varētu sajust Radītāju. Viņš pats arī pauž pret mums „rūgtu” un „saldu” attieksmi, proti, runā „valodā”, kuru mēs spējam saprast. Tieši tāpat vecākiem attieksmē pret bērnu nākas pārgrozīt savus izklāstus tajās vai citās iedarbības formās, – viņam patīkamās vai ne ļoti. (vairāk…)

Kur ietērpjas dvēsele?

Bāls Sulams „Miers”: Lai gan ir iespējams redzēt ķermeņu nomainīšanos mūsu pasaulē, taču dvēseles nemainās, tās tikai pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Jaunu dvēseļu nav: vienas un tās pašas dvēseles ietērpjas jaunos ķermeņos.

„Ķermenis” ir saņemošā vēlme. Ja ķermenim ir nolūks atdeves dēļ, tad saskaņā ar īpašību līdzības likumu, tajā ietērpjas gaisma. Pirmā, vismazākā, šīs gaismas daļiņa, pirmā dvēseles pakāpe, tiek dēvēta par „nefeš”. Kopumā gaismai, kas ietērpjas izlabotajā vēlmē, ir cits dvēseles līmenis, nešama. Turklāt visaugstākās gaismas haja un jehida mēs nespēsim atklāt līdz labošanās nobeigumam.

Vispār realitātē eksistē tikai tilpne un gaisma. Mēdz būt tā, ka gaisma nevar izpausties tilpnē un tikai nedaudz to „apmirdz”, uzturot tajā dzīvību. Mēdz būt arī tā, ka tilpne sasniedz līdzību ar gaismu – nolūku. Saņemošā vēlme pastāvīgi atrodas pretstatā gaismai, kura pilnībā vērsta uz atdevi. Taču, ja virs vēlmes ir nolūks atdeves dēļ – „ticība, kas augstāka par zināšanām” vai „atstarotā gaisma”, tad zināmā mērā tā līdzinās gaismai un var to saņemt. Starp tām jau pastāv saikne un vēlmē ienākošā gaisma tiek dēvēta par „nefeš” vai „ruah”, vai „nešama”. (vairāk…)

Radītāja labestība ir barga

Jautājums: Kāpēc Radītājs ir tik bargs pret radījumu, uzstādot viņam stingrus, nemainīgus likumus? Kāpēc Viņš nevar būt piekāpīgs kā tēvs dēlam?

Atbilde: Neviens bērns nevar attaisnot tēva stingrību. Ar savu bērnišķīgo prātu viņš nespēj saprast tēvu un saskatīt nākamās sekas, labumu, kuru viņam dod audzināšana. Bērns vēlas rotaļāties no rīta līdz vakaram un mieloties tikai ar konfektēm, skatīties televizoru. Viņš nevar attaisnot vecāku uzstājību, bet klausa viņus tikai aiz bezizejas, jūtot savu atkarību no viņiem, nevis tāpēc, ka apzinās viņu taisnīgumu.

Garīgajā pasaulē viss ir daudz sarežģītāk, tāpēc mēs nejūtam, cik maigi pret mums izturas augstākā vadība. Mūsu pasaulē bērns nav tiešs pretstats tam, par ko viņam būtu jākļūst. Ja bērns ir paklausīgs un veic uzdotos mājasdarbus, aiz sevis novāc, tad vecāki neizvirza viņam pretenzijas, jo no viņa vairs arī nav ko prasīt. (vairāk…)

Neizvelc naglu, kura satur visu Universu

Nedrīkst aimirst, ka mūsu tilpne atrodas ārpus mums. Žēl tērēt laiku rūpēm par sevi pašu, uz to, kas ietilpst tavās personiskajās robežās, tāpēc ka tas viss ir maldi un pastāv, pateicoties tikai sašķeltības spēkam, mūsu egoisma spēkam, kas attēlo mums šādu ainu.

Protams, var nodzīvot šajā ilūzijā vēl tūkstoš gadu. Taču vēlams, ja jau esi sasniedzis šādu pārdzimšanu riņķojumu, kad beidzot sāc dzirdēt patiesību, ka viss tavs „Es” neesi tu, bet tikai tava fantāzija, virs kuras tev jāpaceļas un šāda iespēja tev tiek dota, tad vajag papūlēties to realizēt.

Taču, ja turpini prātot sava loka iekšienē, tad ne tikai nepietuvinies īstenībai, bet arī nodari lielu ļaunumu citiem, it kā urbtu caurumu kopējā laivā. Tādējādi tu kaitē pārējiem, un viss šis kaitējums tiek pierakstīts uz tava rēķina. (vairāk…)

Ja es varētu satikties ar Ādamu…

Jautājums: Kādā veidā radījuma pasaulē, kas radīts no nekā, radās metodika, kas atklāj patieso būtību, kura ir pretstatā radījuma būtībai? Kas vai kurš kalpo par tiltu starp pasaulēm un mūs savieno?

Atbilde: Pirms 5772 gadiem mūsu pasaulē parādījās cilvēks, kurš pirmoreiz uzdeva sev jautājumu: „Kas notiek pasaulē? No kurienes tā nākusi un ar kādu nolūku radīta? Kurš to „griež” un vada? Kāpēc viss griežas apkārt tai un kopā ar to?”

Šī cilvēka vārds bija Ādams. Uzdodot sev šo jautājumu, viņš pūlējās atklāt šo mīklu un rezultātā ne vien to atklāja, bet arī aprakstīja grāmatā „Apslēptais eņģelis”, kas nozīmē „apslēptais spēks”. Eņģelis – nozīmē spēks.

No šīs grāmatas var uzzināt, ko viņš bija izzinājis, kā viņš to sajuta, ko redzēja un aprakstīja alegoriskā veidā. (vairāk…)

Noskaņojies uz dvēseles vilni

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 9. p.: Visas atšķirības starp dvēselēm un neizzināmo Radītāja (Acmuto) būtību ir tikai tajā aspektā, ka dvēseles ir Acmuto daļa. Tas ir, gaismas pakāpe, kas saņemta tilpnē – saņemošajā vēlmē – jau ir daļa, kas atdalīta no Radītāja. Tādā veidā dvēseles nonāca no „veseluma” un kļuva „daļa”, gluži kā akmens, kas atšķelts no klints.

Mēs patreiz atrodamies dažādu frekvenču neskaitāmu viļņu un izstarojumu izplatījumā, kas pārklāj visu spektru no nulles līdz bezgalībai. Šos viļņus mēs uztveram ar uztveres aparātu palīdzību, kuri spēj uz tiem noskaņoties. Radiouztvērējs tver vilni, tam pielīdzinoties, tas ir, ģenerējot tā kopiju, kas stājas ar to sakaros, rezonansē, savienojumā. Es uztveru to savstarpējo vienotību, piemēram, dzirdu, ja tie ir radioviļņi vai redzu, ja tas ir televīzijas diapazons. (vairāk…)

Īsviļņu sakari

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 8. p.: Tad, kad cilvēki viens otru mīl, tas ir tāpēc, ka starp viņiem pastāv īpašību līdzība. Ja viens mīl visu to, ko mīl otrs un ienīst visu, ko ienīst otrs, viņi ir saliedēti vienā veselumā un viens otru mīl.

Taču, ja starp viņiem pastāv kāda īpašību atšķirība, kad viens mīl kaut ko, lai gan otrs to ienīst, tad atkarībā no šīs īpašību atšķirības, viņi viens otru ienīst un ir nošķirti un attālināti viens no otra. Turklāt, ja viņi ir pretēji viens otram tik lielā pakāpē, ka viss, ko mīl viens, ir nīstams otram, tad viņi atdalīti un atrodas viens no otra tikpat tālu kā austrumi no rietumiem.

Jautājums: Par kādu mīlestību un kādu naidu šeit iet runa?

Atbilde: Tas ir raksturīgs savstarpējās attiecībās ar jebkuriem cilvēkiem: ar biedru, sievu utt. Cik lielā mērā jūs līdzināties viens otram ar savām vēlmēm un uzskatiem vai arī otrādi, – tik lielā mērā mīlat vai nīstat viens otru. (vairāk…)

Balss, kas atskan tumšā mežā

No raksta „Sauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvumā” („Šamati”, nr. 241): Ziniet, ja Radītājs jūs sauc, tas nozīmē, ka Viņš ir tuvumā. Proti, patreiz jums dota iespēja: ja jūsu sirds būs jūtīga, tad sajutīsiet, ka Radītājs ir jūsu tuvumā. Tas līdzinās cilvēkam, kurš nomaldījies dziļā mežā un zaudējis jebkuru cerību atgriezties mājās.

Taču tajā mirklī, kad tālumā viņs redz kādu cilvēku un dzird cilvēka balsi, tajā pašā brīdī viņā mostas kaislīga vēlēšanās atgriezties dzimtajās vietās, un viņš sāk saukt un lūgt, lai kāds atnāktu un viņu glābtu.

Tāpēc, ja Radītājs vēlas izvest cilvēku no dziļa meža, tad parāda viņam tālumā nelielu gaismu un cilvēks mobilizē visus atlikušos spēkus un metas turp, kurp gaisma viņam norāda, lai to sasniegtu. Taču, ja viņš nesaista šo gaismu ar Radītāju un nesaka, ka tas, kurš viņu sauc ir Radītājs, tad šī gaisma viņam pazūd un atkal atliek stāvēt bieza meža vidū… (vairāk…)