Viss mūsu darbs ir tajā, lai izprastu un sajustu, tas ir, lai atklātu visas cilvēces kopīgo sistēmu, kādā mērā mēs esam saistīti un atkarīgi viens no otra.
Mums šķiet, ka mūs neietekmē tas, kas notiek otrā Zemeslodes pusē, Austrālijā vai Amerikā. Taču attiecībā pret kopīgo pasaules sistēmu mēs esam organizēti tā, ka starp visiem cilvēkiem pastāv saikne, lai gan mēs to neredzam. (vairāk…)
Bez Rabaša rakstiem mēs nezinātu, kā sevi pareizi orientēt uz mērķi, tāpēc ka Bāls Sulams mums dod akadēmiskus padomus, no liela garīgā augstuma.
Mēs neesam spējīgi no turienes iegūt detaļas, lai apvienotos, lai veiktu kaut vai vienu soli un praktiski realizētu.
Taču Rabašs sāk tieši no pirmā sākumpunkta un izskaidro mums katru soli. Pēc viņa mēs jau spējam labāk saprast un realizēt Bāla Sulama metodiku. (vairāk…)
Sacīts, „Ja Radītājs neuzbūvēs māju, velti pūlas tās būvnieki”.
Proti, nevajag gaidīt, ka cilvēks spēj pats uzbūvēt savu dvēseli, svētuma Templi, māju, kur viņš atklās saikni ar visiem radījumiem, ar visām dvēselēm un Radītāju, kurš viņus piepilda, lai atgrieztos vienotas Ādama Rišona dvēseles stāvoklī, vienā kli un pie vienas gaismas, kur visi ir saliedētu kopā un viens otru atbalsta.
Daba ir izgājusi no līdzsvara, un pasaulē notiek neiedomājamas parādības: visā pasaulē līst indīgi lieti, atgadās briesmīgs sausums. Un pats interesantākais, ka tam nav nekāda izskaidrojuma. Vienkārši tā notiek un viss – bez kāda iemesla.
Tāpēc nepieciešams saprast, ka iemesls esam mēs – cilvēki! Mēs esam izgājuši no līdzsvara un tādējādi izvedam no līdzsvara nedzīvo dabu, augus un dzīvniekus.
Ja mēs neiegūsim atdeves īpašību, tad nepārtraukti cietīsim un vienkārši nespēsim turpināt šādu eksistenci. Atdeves īpašība ir mūsu vienīgais glābiņš, kas spēj mūs pacelt virs egoistiskām vēlmēm, jo, ja jūti tikai vēlmi saņemt, tad tā ir nāves sajūta.
Tāpēc Radītājs atkal un atkal pamodina nedaudz gaismas atdeves vēlmēs, un rezultātā mēs nedaudz sajūtam gaismas trūkumu saņemošajās vēlmēs. Mēs neapzināmies, kas notiek, tikai jūtam, ka pasaule kļūst arvien tumšāka un drūmāka. Mēs atrodamies uz tāda perioda sliekšņa, kad cilvēki uz visas Zemeslodes sāks sajust, ka neskatoties uz visiem sasniegumiem mūsdienu tehnoloģijās, zinātnē, tehnikā, mēs tik un tā ciešam. (vairāk…)
Kabala ir zinātne par to, kā saņemt Radītāja atklāsmi mūsu pasaulē, to sajust un apgūt tādā pakāpē, ka spēsi to nodot citiem cilvēkiem un nākamām paaudzēm. Kabala māca, kā uztvert realitāti, kura nav sajūtama parastajos piecos maņu orgānos.
Un, ja tā netiek uztverta ar mūsu uztveres orgāniem, tad kādā veidā to spēj uztvert mūsu prāts? Nespēj! Tāpēc, ka mūsu prāts ir iespaidu sekas no mūsu pasaules. Atbilstoši tam kādā mērā mēs attīstāmies šajā pasaulē, mēs savās smadzenēs veidojam dažādas formas, nosacījumus, tēlus, visa veida saiknes, sinapses. (vairāk…)
Ja es paceļos virs egoisma pretenzijām, kas pārliecina, ka šis darbs ir bezjēdzīgs, un garīgais ceļš nav domāts man – tas nozīmē, ka es jau esmu virs zināšanām. Un tā „monēta pie monētas sakrājas lielā bagātībā”, proti, visi pārvarējumi uzkrājas līdz noteiktam mēram, kas ir nepieciešam, lai kļūtu par tilpni, augstākās gaismas saņemšanai. (vairāk…)
Daži studenti žēlojas, ka nesaprot materiālu, kuru mēs mācāmies no grāmatas „Desmit Sefirot Mācība”, un nav spējīgi to sajust. Un tas neizbrīna – neviens no viņiem negaida šādas spējas, taču kur ir pareizā reakcija?
Visa kabalas zinātnes apmācība skaidro, ka cilvēks to nedzird: viņš nav spējīgs to saprast ar prātu un sajust ar sirdi. Viņš vispār nesaprot, ko no viņa grib. Pēc visu šo gudro tekstu izlasīšanas cilvēks vēlas tikai apgulties uz dīvāna un aizvērt acis vai vismaz ieslēgt televizoru vai internetu. Šāda nesaprašana nepavisam nav jaunums. (vairāk…)
Nevajag baidīties no tā, ka visi mūsu centieni veikt atdeves darbības rezultātā pārvēršas egoistiskās darbībās par labu sev. Vienalga vajag turpināt. Ja es sniedzu biedram dāvanu, tad saprotams, ka tā ir egoistiska darbība, taču tā ir patīkama gan man, gan tam, kuram es to daru.
Sanāk, ka mēs satuvināmies un tādējādi dodam Radītājam vietu, kur Viņš var ienākt starp mums – jo mēs viens otram esam tuvāk, jo vairāk iespēju Radītājam iekļauties šajā atstatumā. (vairāk…)
Mums nevajag rūpēties par to, kā nomierināt strīdu, atrisinot visus strīdīgos jautājumus. Mums nepieciešams līdzināties mazulim, kurš neveiksmīgi cenšas iebāzt kubiku apaļā caurumā, nesaprotot, ka viens nekad neievietosies otrā.
Strīds nav dots tāpēc, lai to notušētu, kā mēs to cenšamies darīt šajā pasaulē. Tas nav iespējams, un tāpēc mēs nonākam līdz karam, jo nav iespējams otram pierādīt savu taisnību un nonākt līdz salabšanai. Strīds mums tiek dot no augšienes, un tāpēc mēs neesam spējīgi nekādā formā sakārtot šīs augstākā līmeņa pretrunas šeit, šajā pasaulē, mūsu līmenī. (vairāk…)