Ja es paceļos virs egoisma pretenzijām, kas pārliecina, ka šis darbs ir bezjēdzīgs, un garīgais ceļš nav domāts man – tas nozīmē, ka es jau esmu virs zināšanām. Un tā „monēta pie monētas sakrājas lielā bagātībā”, proti, visi pārvarējumi uzkrājas līdz noteiktam mēram, kas ir nepieciešam, lai kļūtu par tilpni, augstākās gaismas saņemšanai.

Tieši šādā veidā mēs virzāmies uz priekšu, un šeit ir ļoti svarīgs saiknes līmenis starp biedriem. Tāpēc, ka vājuma brīžos cilvēks neatradīs nekādu spēku, vēlmi, pamudinājumu, kas spētu viņu kaut mazliet piepacelt un atmodināt. Papildu spēks var atnākt tikai no saiknes ar biedriem.

Nepieciešams saprast, ka visu vajadzīgo spēku, lai virzītos uz priekšu, nepieciešams saņemt no grupas – nav citas vietas. Ir tikai divi varianti: vai no egoisma, vai no apvienošanās grupā. Tās ir vienīgās sviras, kuras ir mūsu sistēmā. Tāpēc, ja mēs vēlamies virzīties uz galīgo labošanos, tad mums ir jācenšas vēl vairāk savienoties desmitniekā – cik vien tas ir iespējams, un ņemt no turienes spēkus pamudinājumam un vienotībai.

Un pēc tam vēl un vēl visu gūt no grupas. Pat tad, ja šķiet, ka tur nav palikuši nekādi resursi – vienalga izspiest no turienes spēkus, it kā izkasītu no grupas kā no katla pēdējās atliekas. Lūk, šādi nepieciešams pacensties saņemt spēkus no grupas – spēkus, lai apvienotos, jo tieši šādam ir jābūt īstam darbam, kas mūs virza uz priekšu.

No nodarbības par tēmu „Monēta pie monētas sakrājas lielā bagātībā”, 08.08.2022.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Desmitnieki, Garīgais darbs | Add Comment →