Slepenais un atklātais

Kabalas zinātne sastāv no divām daļām – slepenās un atklātās.

„Slepenā”  daļa nozīmēja to, kas tika aizliegts atklāšanai. Un kāda jēga atklāt? Grāmatās var būt uzrakstīts viss, kas tikai iespējams, bet tas, ko cilvēks no tām var izvilkt, atkarīgs jau no tā, cik lielā mērā viņš ir spējīgs izprast uzrakstīto. Tādējādi viena no kabalas zinātnes daļām tiek dēvēta par slepeno, par cik atklājas tikai pēc noteiktiem nosacījumiem, kuri cilvēkam ir jāiziet sava egoisma attīrīšanā.

Bez tam, par slepeno šo zinātni dēvē, tāpēc ka Acilut pasaules augšējā daļa mums nav pieejama. Ja es apgūstu garīgās augšupejas kāpņu pat mazu sākuma pakāpienu un atrodos vēl pasaulē Asija, Ecira, Brija un tikai pēc tam ienāku Acilut pasaulē, tad vienalga pat maza daļa, kurā atrodos, pirmās desmit daļas, kas dēvētas „viena pakāpe” (pakāpe sastāv no desmit sfirot), jau sniedz man priekšstatu par visu universu – tikai mazā veidā, mazā mērogā. Pēc tam es paceļos un redzu vairāk, gluži kā ģeogrāfiskajā kartē, kuru es lasu lielākā mērogā un palielinātā veidā redzu visu, kas tur atrodas. Lasīt vairāk

Ar vienu kāju uz nākamās pakāpes

No Rabaša raksta „Mīlestība pret sevi un mīlestība pret Radītāju”: Pastāv egoistiskā mīlestība pret sevi un ir mīlestība pret Radītāju. Pārejas stadija starp tiem – mīlestība pret tuvāko. Caur mīlestību pret tuvāko nonāk pie mīlestības pret Radītāju.

Par to sacījis Rabīns Akiva: „Mīli tuvāko kā sevi pašu, par cik tas ir dižais Toras likums”. Un viedais Gilels, stāvot uz vienas kājas, atbildēja cilvēkam, kurš palūdza apmācīt viņu Toras zinībām: „Mans padoms: nedari otram to, kas nīstams tev pašam – visu pārējo piedomā pats”. Pateicoties mīlestībai pret tuvāko, tiek sasniegta mīlestība pret Radītāju, un tad visa Tora un visa gudrība atklājas tavā sirdī.

Cilvēkam ļoti grūti pieņemt un iekšēji piekrist tam, ka ceļš pie Radītāja ved caur mīlestību pret tuvāko. Un patiešām, tā ir tā pati mīlestība, tikai divās dažādās tilpnēs. Lasīt vairāk

No tūkstoš lozēm tu izvilki vienu laimīgo

Ja garīgais ceļš tiktu sajusts kā patīkams, izdevīgs mūsu personīgajai dabai, mūsu egoismam, tad kurš no tā atteiktos? Visa pasaule mestos pie mums mācīties un apsēstos pie mācību sola. Ikviens atnāktu, ja sajustu tajā baudu un saldmi.

Neviens neatteiktos no tādas vilinošas iespējas atklāt savam skatienam nākotni, un saņemt visas zinības. Mūsu ego mūs stumtu uz priekšu, vilktu, neliktu ne sekundi mierā. Skaudība, baudkārība, godkāre cilvēkā degtu, solot viņam visus iespējamos šīs pasaules un augstākās pasaules piepildījumus, Paradīzes Dārzu. Tas viss viņu iedvesmotu un arvien stiprāk sev pievilktu.

Protams, tā tas nav un mums ir grūti saprast un nav iespējams piekrist tam, ka visa realitāte, izņemot mūs pašus, pretēja tam, ko mēs redzam. Īstenā realitāte ir pilnīgs piepildījums un bauda, augstākā spēka atklāsme. Tas viss atklājas atbilstoši atdeves īpašības pakāpei, kuru cilvēks iegūst. Lasīt vairāk

Brīdī, kad Daba maina attieksmi

Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.

Esam sliktāki par visiem citiem veidojumiem, jo viņi par to pat nedomā, viņiem nav vēl papildus vēlme, kas paceļas virs ķermeniskajām vajadzībām. Viņiem ir pilnīgi pietiekoši nodrošināt sevi ar bāzes vajadzībām: uzturs, sekss, ģimene un tas arī viss. Tāda ir dzīvnieciskā pakāpe. Daži no cilvēkiem arī rūpējas vienīgi par to, – tas ir, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmēm cilvēkā. Taču bez visa tā, mūsos ir arī cilvēciskā vēlme, kas izvirza jautājumu par jēgu un būtību: „Kādēļ es dzīvoju?” – un paceļas nedaudz augstāk par dzīvniecisko pakāpi.

Tad cilvēkam vairs nepietiek ar to, ka viņš vienkārši eksitē šajā pasaulē. Viņš vēlas uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāda ir viņa dzīves jēga. Šī vēlme kopējā skalā ieņem nākamo pakāpi pēc vēlmēm, kas virzītas uz ēšanu, seksu, ģimeni, goda apliecinājumiem un zināšanām. Es vēlos izzināt savu būtību, savu misiju, un šī prasība aizēno visu pārējo. Tieši šī prasība pa īstam nogāž mani līdz „dzīvnieciskajai” pakāpei. Labi, lai tā būtu, ja dzīvoju „dzīvniecisku” dzīvi un par to nezinu. Taču pašlaik savās vēlmēs es esmu cilvēks, bet sajūtās un sapratnē – „dzīvnieks”. Tas satriec mani pīšļos, es vienkārši nespēju tādā veidā eksistēt arī tālāk. Lasīt vairāk

Pagātnes kabalistu nopelns

Jautājums: Ko nozīmē: „kabalisti novadīja gaismu cilvēkiem”? Tāpēc ka viņi vienkārši mainīja savu uztveri?

Atbilde: Kabalisti – cilvēki, kuri pāriet mahsomu, iekļaujas Augstākajā vadības sistēmā un ar savām vēlmēm laboties iegulda šajā sistēma savu aktivitāti.

Mēs to apgūstam Augstāko pasauļu sistēmā, kura atrodas pasīvā stāvoklī un strādā it kā tukšgaitā – tajā ir tikai hasadim gaisma. Taču, kad tur iekļaujas mūsu izlabotās egoistiskās īpašības, tad tajā parādās hohma gaisma un sistēma sāk strādāt. It kā tu piedotu gāzi un mašīnas motors sāk strādāt nevis tukšgaitā, bet augstāk par to – tas pats arī šeit.

Tāpēc kabalisti, kas sevi izlabojuši, būdami visas sistēmas daļas – gan mūsu, gan Augstākās – pievienoja šai sistēmai savu gaismu. Savām izlabotajām egoistiskajām vēlmēm viņi pievienoja hohma gaismu, un tāpēc visa sistēma strādā jau ar citiem apgriezieniem. Tas ir, tā spēj jau mūs pieņemt, apstrādāt mūs un iekļaut sevī, un tas ir šo kabalistu nopelns. Lasīt vairāk

Zēns, kuram vilks un jērs ir paklausīgi

Jautājums: Kā epigrāfu rakstam „Miers” Bāls Sulams min citātu no pravieša Jesajas sacītā: „Vilks dzīvos līdzās jēram, un tīģeris gulēs līdzās kazlēnam un telēns un jauns lauva, un vērsis būs kopā, un mazs zēns pār tiem valdīs”. Tad, kad šis laiks pienāks, kam būs grūtāk: vilkam līdzās jēram vai jēram līdzās vilkam?

Atbilde: Ikvienā no mums dzīvo vilks un jērs – vēlme saņemt un vēlme atdot. Saņemošā vēlme ir vilks, bet atdodošā – jērs. Viņi nevar dzīvot kopā abpusējas nesaderības dēļ. Vilks zina, ka spēj pieēsties, piepildīt sevi tikai ar jēru; bet jērs baidās, ka vilks viņu apēdīs. No otras puses, vilks zina, ka viņš neizdzīvos bez jēra, bet jērs zina, ka nespēs bez vilka virzīties uz priekšu – tā arī paliks par aitu.

Lūk, sanāk, ka viņi nevar pastāvēt viens bez otra un nespēj sadzīvot kopā. Kā lai viņi atrod tādu savstarpējo līdzsvaru, kad „vilks dzīvo ar jēru”? Kā divas pretējas vēlmes – egoistiskā un altruistiskā – var sadzīvot zem viena jumta? Lasīt vairāk

Garīgās izaugsmes divi posmi

Cilvēks, kurš strādā ar sevi un virzās uz priekšu, iziet divus posmus.

Pirmais posms – kad viņš atrodas grupā, studē grāmatas, pūlas savienoties ar biedriem, lai caur viņiem iemācītos, kā iziet no sevis uz ārieni un ar to piesaistīt sev Augstāko gaismu kopīgo mācību laikā. Pie tam gaisma, kas uz viņu iedarbojas, sāk viņu pakāpeniski mainīt. Gaisma sāk cilvēku tirdīt: viņš sajūt pacēlumus un kritumus, visas iespējamās garastāvokļa maiņas, atsvešināšanās un aicinājumus uz priekšu. Viņš griežas kā lupata veļas mašīnā un jūt, kā viņu mētā no vienas puses uz otru. Tādā veidā cilvēks ar sevi strādā.

Tādā gadījumā vienkārši jāturas pie kolektīva. Jāizveido ļoti nopietna apmācības sistēma, kas tevi noturētu. Nekur neskriet prom un censties radīt sev pilnīgi precīzu nosacījumu: es eju uz priekšu, neskatoties uz to, kas manī norisinās, – visām manām sajūtām nav nekādas nozīmes, es vienalga virzos kā vilciens pa sliedēm un šeit nevar būt nekādu noviržu. Lasīt vairāk

Pagātnes kabalistu ieguldījums kopējā labošanā

„Priekšvārdā Desmit Sfirotu Mācībai” Bāls Sulams raksta, ka lai nodarbotos ar kabalas zinātni, nav nepieciešamas īpašas pasaulīgas īpašības, īpašs prāts, īpašas spējas – nekas. Ja tev ir tikai vēlmes dīglis, kurš tevī deg, aicina sasniegt mērķi, velk uz priekšu,  sev piesaista, tad ar to ir pietiekami, lai tu jau spētu kopā ar grupu sākt savu ceļu.

Ja tu strādāsi ar sevi, tad to sasniegsi. Taču šim nolūkam jāizpilda dabas sākotnēji uzdotais sarežģītais nosacījums: jāpaceļas virs savas dzīvnieciskās dabas.

Protams, var pilnībā sevi ierobežot visā liekajā, burtiski gulēt uz zemes, dzīvot pusbadā, staigāt skrandās un vienlaikus strādāt ar sevi, novārdzinot sevi un savu egoismu. Tev rodas iespēja atbrīvoties no sava egoisma šādā taisnā ceļā, kad tu to sitīsi un pacelsies augšup. Lasīt vairāk

Izklīdināt mītus par kabalu

„Priekšvārds Desmit Sfirotu Mācībai” ir galvenais no visiem esošajiem Bāla Sulama priekšvārdiem, par cik klāsta par kabalas zinātnes apgūšanas jēgu un nepieciešamību.

Zināms, ja mēs mēģinām kādam piedāvāt kabalas zinātni, tad rodas ļoti daudz problēmu. Cilvēki nezina, kas tas ir, bīstas, domā, ka tā ir mistika, visāda veida buramvārdi un no tā viņi it kā var justies labi vai slikti, vispār runā visu, kas tikai ir iespējams, izņemot to, kas šī zinātne ir īstenībā.

Jāsaka, ka šāda viedokļa tapšanā par kabalu panākumus guva pagātnes kabalisti, kuri ar nolūku to apvija ar neticamiem izdomājumiem un uzcēla tādu sienu, kuru nav iespējams pārvarēt. Tādējādi šodien, kad kabala mums ir jāatklāj masām, mēs redzam, cik tas ir sarežģīti. Lasīt vairāk

Lai sods nekļūtu veltīgs

Jautājums: Kapēc garīgais ceļš izveidots no nelaimēm? Kāpēc pat tos, kuri tiecas uz mērķi, Radītājs virza uz priekšu ciešanu ceļā?

Atbilde: Radītājs nevirza. Pastāv gaismu un tilpņu savstarpējās mijiedarbības negrozāms likums, un Radītājs šajā mehānismā nepiedalās. Ne jau Viņš sarīko nelaimes un problēmas – mēs paši tās izraisām attiecībā uz sevi, neizmantojot likumu pareizā veidā.

Pieņemsim, es paņemu rokās burku ar etiķeti „Indīga skābe” un padzeros no tās. Kas to ir sarīkojis: Radītājs vai es? Praktiski, es pats esmu uzsūtījis sev nelaimi. Un lai gan Radītājs izdarīja tā, ka skābe ir kaitīga cilvēka organismam, taču būtībā lieta ir manī: es paļāvos uz izņēmumu no noteikumiem, uz brīnumu. Taču brīnumi nenotiek. Lasīt vairāk