Category Archives: Realitātes uztvere

Veidojam jaunu realitāti!

Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 26. p.: “Un viņš pieaicināja savu dēlu Jozefu”. Jēkabs pārlaida skatienu pāri saviem dēliem un sacīja tiem: “Es redzu, ka lielas bēdas un nelaimes nāksies pārdzīvot jūsu dēliem. Un viņiem nepieciešams izpelnīties augstāko žēlsirdību”.
Viss aprakstītais Torā, Zoar Grāmatā, tā dēvētajās “svētajās grāmatās”, kuras uzrakstījuši kabalisti, proti, tie, kuri izzina augstāko pasauli, izejot no viņu tās pasaules sajūtas, viss aprakstītais norisinās tikai mūsu iekšienē. Ārpus mums nekas neeksistē! Visa mūsu pastāvošā īstenība, tas, ko sajūtam patreiz, paredzēta tikai tam, lai mēs mudinātu sevi uz jaunas realitātes uztveri. Pareizāk sakot, uz tās formēšanu mūsu iekšienē. Mums jāmaina savas īpašības, – un tad izveidosim mūsu nākamo pasauli, jaunu realitāti. Laiks neeksistē, nav ārējo izmaiņu. Mūs tikai atmodina ar nepatīkamu stāvokļu palīdzību mainīties un saskatīt patieso vienīgo realitāti – bezgalības pasauli.

Avots krievu valodā

Interesanti, kas atrodas tālāk…

Rakstīts: “Un ēdīsiet sen sagatavoto” – mēs atrodamies vienā un taja pašā vietā, vienā un tajā pašā stāvoklī un nekas nemainās. Radītājs jau visu izveidojis Viņa sākotnējā nodomā, Viņa nodoms un darbība nedalāmi. Viņš vēlējās radīt radījumus līdzīgus sev un saliedētus ar sevi – un pati Viņa vēlēšanās jau nozīmē darbību.
Ko tad nozīmē: pagātne, tagadne un nākotne? Tas viss eksistē tikai attiecībā pret mums, bet patiesībā laika nav. Mēs neesam spējīgi runāt un domāt ārpus laika jēdziena. Tikko šķērsojam tā robežas, izzūd visi mūsu vārdi, jo visa mana dzīve balstās uz jēdzieniem “iepriekš” un “pēc tam”, visas manas sajūtas saistītas ar laiku.
Tādējādi, tikai izejot ārpus sevis, no egoisma uz atdevi – tur mēs zaudējam savu “pulsu”, manī dzīvojošo laika sajūtu un sākam saprast, ko nozīmē dzīve ārpus laika. Tas nozīmē, mēs atrodamies mūžīgajā un nemainīgajā realitātē, bet viss, ko darām – to izzinām attiecībā pret sevi. Kā zaudējušais samaņu, kurš pakāpeniski tajā atgriežas. Viņš ir tajā pašā realitātē – tikai nesajūt to un pamazām nāk pie samaņas. Tas ir tas, kas šeit ar mums norisinās… (vairāk…)

Pasaule – tā ir saikne starp dvēselēm

Jautājums: Kad ARI nomira – tas nozīmē, ka nomira Mašiahs ben Jozefs?
Atbilde: Mēs taču runājam par dvēselēm! Kāds šeit sakars ar fiziskā ķermeņa nāvi? Dvēsele var strādāt kopējā sistēmā arī neatklājoties šajā pasaulē. Pastāv vairums tādu dvēseļu. Mūsu pasaules ķermenis – tā ir viena no dvēseles ārējām sekām, kas palīdz citām dvēselēm. Eksistē tikai saikne starp dvēselēm. Tāpat pastāv saiknes starp tām, kuras mums redzamas un saprotamas, pie kurām strādājam kopā, nododam viens otram zināšanas, iespaidus. Bet pastāv tāda saikne starp dvēselēm, kad tās nav spējīgas sajust savu reālo stāvokli un tāpēc saikni starp dvēselēm uztver kā šīs pasaules ainu. Ko nozīmē šī pasaule un garīgā? Garīgajā pasaulē man atklājas dziļa, iekšējā saikne starp mūsu dvēselēm. (vairāk…)

Īstenība – starp divām pasaulēm

Cilvēks rīkojas ieraduma vadīts, sajūtot un pieņemot tikai to, pie kā pieradis. Bet viss neierastais paiet mums garām, paliekot netverams. Mēs neapzināti noniecinam visu jauno pirms vēl to sajūtam, apzināmies. Tāpēc mums tik sarežģīti sastapties ar garīgo! Mēs dzīvojam pasaulē, kuru izvēlamies no mums apkārt esošās bezgalības pasaules, izvēloties ierasto, zināmo. Lai paplašinātu mūsu pasauli ar atdeves pasauli, mums “ar ticību, kas augstāka par zināšanām” nevis jāatgrūž, bet jāpieņem “antipasaules” atdeves stāvokļi, īpašības, vēlmes, domas un darbības. (vairāk…)

Mahsoma pāriešana

Jautājums: Ko nozīmē – mahsoma pāriešana?
Atbilde: Mahsoma pāriešana – realitātes sajūta sevī. Atklājas “punkts sirdī” un iegūst minimālo apjomu (10 minimālās sfirot), kurās sajūtu jaunu realitāti: gaisma ienāk un iziet, izraisot visdaudzveidīgākās sajūtas. Sākotnēji tas viss ir minimālās sajūtās un izpratnē, bet es jau sāku redzēt, kas notiek “iekšienē”. Mūsu pasauli redzu uz jaunās pasaules fona. (vairāk…)

Iestatīsim uztvērējus atdeves diapazonā!

Jautājums: Ja daži cilvēki izveido grupu un savstarpēji savienojas, kā pēc tam viņi var izplatīt šo vienotības sajūtu pa visu pasauli?
Atbilde: Man pietiek caur savu nelielo grupu sasniegt vienotības, atdeves, mīlestības īpašības. Un tad, jau pateicoties šīm īpašībām, es vēršos pie plašās pasaules, es to redzu apvienotu.
Ja es spēju iziet no sevis attiecībā pret vienu cilvēku, tāpat es spēšu iziet no sevis pie visiem un Radītāja. Manī rodas ārējās pasaules sajušanas orgāns (ekrāns un O”X), pateicoties kuram pasaule nokļūst mana redzes fokusa diapazonā. Tādēļ, ja šobrīd man piemīt noteikts egoisms, es ievēroju tikai to, kas atbilst manam ego. Savukārt to, kas nepatīk manam egoismam vai nešķiet tam interesants, es vienkārši neredzu. (vairāk…)

Kad laiks izzūd

Grāmatas “Panim meirot” priekšvārds, 12. p.: Tas ir laika esamības noslēpums mūsu pasaulē. Sākumā sadalījās divi augstāk minētie pretstati divās, atsevišķās viena no otras būtībās, tas ir, šķīsto un nešķīsto pasauļu sistēmā, par to sacīts: “Radītājs radījis vienu otram par pretstatu”, kuros aizvien vēl nevar realizēties labošanās, jo tiem jāsavienojas vienā nesējā – cilvēkā. Un tāpēc mums nepieciešama laika esamība, lai šie divi pretstati rastos cilvēkā viens aiz otra. (vairāk…)

Bezgalība vai mirklis?

Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 129. p.: “Un tās bija viņa acīs kā dažas dienas, saskaņā ar viņa mīlestību pret viņu”.Visi šie septiņi gadi viņa acīs bija līdzvērtīgi septiņiem augstākiem gadiem no Binas, savienotiem vienā veselumā un nedalāmiem.Tie visi – viens vesels, jo tie saistās viens ar otru. „Ar viņa mīlestību pret to” – viņš mīlēja viņu, jo priekš viņa tā līdzinājās augstākajai vienotībai Binā. (vairāk…)

Kālab man visa šī pasaule?

Dabā eksistē divi spēki – saņemšanas un atdeves. Divi šie spēki tēlo ainas mūsu vēlmē baudīt kā datora ekrānā, pasaules ainu, es un viss man apkārt esošais. Kā raksta Bāls Sulams, mūsu smadzeņu aizmugurējā daļā ir ekrāns, kurā mēs uztveram pasaules ainu.
Šī aina veidojas ar divu spēku palīdzību – saņemošo (kreiso) un atdeves (labo). Šo divu spēku savienojums manā egoistiskajā materiālā tēlo man visu realitātes ainu.
Es sajūtu to, it kā redzu ainu – un man šķiet, ka tā ir realitāte, atrodas ārpus manis.
Es pats projicēju sev priekšā savu iekšējo ainu – un tādā veidā “es redzu pasauli”. Es it kā izņemu to no savas iekšienes – uz ārpusi.
Kāpēc esmu tā iekārtots? Kāpēc redzu savu iekšējo pasauli ārējā formā? – Lai attiektos pret to egoistiski, ar nicinājumu, naidīgi. Proti, es saņemu iespēju izzināt to un izlabot sevi. (vairāk…)

Bezgalība vai mirklis?

Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 129. p.: “Un tās bija viņa acīs kā dažas dienas, saskaņā ar viņa mīlestību pret viņu”. Visi šie septiņi gadi viņa acīs bija līdzvērtīgi septiņiem augstākiem gadiem no Binas, savienotiem vienā veselumā un nedalāmiem.Tie visi – viens vesels, jo tie saistās viens ar otru. „Ar viņa mīlestību pret to” – viņš mīlēja viņu, jo priekš viņa tā līdzinājās augstākajai vienotībai Binā.
Ko dēvē par bezgalību – kad laiks stiepjas bezgalīgi vai arī, kad laiks nepastāv un līdzinās nullei? Kā var būt, ja es to mīlu, strādāju tās vietā septiņus gadus – un tie man aizlido? (vairāk…)