Viena dvēsele, kas atklāj realitāti
Posted on 26 oktobris, 2010
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 451. p.: Trešajā maiņā ķerubi vicināja spārnus un skaļi sludināja dziesmu, kā sacīts: “Alliluja. Suminiet kalpi Radītāju, Radītāja vārdu! Lai svētīts Radītāja vārds no saullēkta līdz norietam”. Tad eņģeļi, kas atradās trešajā maiņā, visi skaļi sludināja dziesmu. Desmit Sfirotu Mācībā mēs varam apgūt garīgās darbības trīs līniju, gaismu, kelim, ekrānu, rešimot formā, taču Zoar mums stāsta par tām pašām darbībām kā par svētajiem nedzīvajiem, augu un dzīvnieku objektiem – spēkiem cilvēka darbā. (vairāk…)
Jautājums:
Zoar stāsta par “nākošo pasauli” un “šo pasauli”, bet nedomājiet, ka runa iet par mūsu materiālo pasauli. Zoar nevienu vārdu nerunā par fiziskajiem ķermeņiem un mums sajūtamo pasauli. Viss, kas ar mums notiek, garīgajā vispār netiek ņemts vērā. Viss, kas norisinās vēlmē saņemt sevis dēļ nedzīvajā, augu, dzīvnieku līmeņos – Kabalā netiek aprakstīts, jo nav izlabojams. Labojamas ir tikai cilvēku attiecības, lai panāktu savstarpējo vienotību un vienotību ar Radītāju. Kad Zoarā rakstīts “šī pasaule”, it kā šķiet fiziskas darbības, cilvēki, – ar to tiek domāti vēlmes dažādie veidi cilvēkā. Kabala nodarbojas tikai ar vēlmju labošanu. Radītājs radīja vēlmi, un to Viņš vēlas novest līdz savai līdzībai. 
Z
Sākot no Ādama laikiem, jo agrāk ir dzīvojis kabalists, jo tuvāk viņš saistīts ar sakni un atradās augstāk. Caur viņu gaismu saņēma visi, kuri nāca pasaulē pēc viņa. Taču tiem, kuri vēlas savienoties ar gaismas staru, kurš nāk no Bezgalības, nozīmīgāks vienmēr pēdējais, tuvākais kabalists, jo tieši viņš pieslēdz un savieno ar gaismu, ar Radītāju. Mūsu paaudzei tāds kabalists ir Bāls Sulams. 
Esam attālināti no Bezgalības pasaules ar 125 gaismas samazinājuma, apslēptības pakāpēm un pilnīgi nošķirti no patiesās realitātes, it kā atrodamies bez apziņas, nesaprotam, kas esam un kur atrodamies. No šī stāvokļa mums nepieciešams pamosties, nākt pie apziņas un, mērojot 125 pakāpes, atgriezties tajā vietā, no kurienes esam lejup nākuši, pie savas saknes. Šajā ceļā no lejas uz augšu, pārvarot apslēptības, mēs sasniedzam līdzību Radītājam, kļūstam tādi paši kā Viņš. 
Cilvēki domā, ka lūgšana attiecas uz reliģiju, uz reliģioziem cilvēkiem un attālināta no vienkārša cilvēka. Taču tā nav! Jo visi mūsu ārējie ietērpi, fiziskie ķermeņi, priekšmeti, kuri šajā pasaulē atrodas mums apkārt – tas viss ir vēlmes izpausmes. Nav nekā cita, izņemot vēlmi, kura veido sev visus šos ietērpus. Tādējādi, mēs paši to nenojaušot, ar savām vēlmēm nosakām visu savu dzīvi: kādā stāvoklī nokļūsim pēc mirkļa un kā sajutīsim šo īstenību! Vēlamies to vai nē, bet mēs pastāvīgi izsakām lūgšanu, – tas ir, lūdzam kaut kādu piepildījumu savai vēlmei. 
Zoar, nodaļa Vaiehi (Vayechi), 136. p.: Viens putns dodas uz dienvidu pusi – tas, kurš izcēlies no Hohmas dzirksts, labās līnijas. Otrs putns dodas uz ziemeļu pusi – tas, kurš nāk no Binas dzirksts, kreisās līnijas. Viens dodas, kad iestājas diena, – tas, kurš nāk no Hohmas. Otrs, – kad diena dziest, uz vakarpusi – tas, kurš nāk no Binas. Katrs no tiem sauc un pasludina to, ko dzirdēja no vēstneša… no pusnakts saplūsmes gaismas… 
Mēs visi iekļaujamies tikai vienā eksistējošā stāvoklī – Bezgalības Pasaulē, kā kopējās sistēmas daļas. Tā eksistē kā vienots ķermenis, līdzīgi dzīvam organismam, kurš sastāv no daudzveidīgām iekšējām apakšsistēmām, kuras atveido asinis, šķidrumu, limfu, nervu signālus. Tādā veidā visi esam saistīti Bezgalības līmenī kā viens brīnišķīgs, mūžīgs organisms, kurš savā līdzībā ar gaismu darbojas kā nevainojami noregulēta mašīna, kura to piepilda. Vēlme un gaisma, kura to piepilda, strādā kopīgā harmonijā. 
Vienā polā atrodas Bezgalības Pasaule – tā ir absolūta bauda visās nozīmēs: izzināšana, izpratne, sajūtas, mūžība, pilnība. Citā polā – šī pasaule, kurā jābūt trūkuma sajūtai it visā.