Rabašs. Šlavei Sulam. 1988./89., 4. raksts, „Plūdi garīgajā darbā”: Mums jāpieņem viedo ticība… Pieņemsim, esmu gatavs noticēt gudrības vārdiem, bet ko tas nozīmē? Vai saprotu viedo vārdus? Kāds ir to vēstījums? (vairāk…)
Jautājums: Kas ir slēpts no mums? Ko tieši mēs sākam just pie atklāšanas?
Atbilde: Nav nekā cita, izņemot divus spēkus – Radītājs/ atdeve un radījums/ saņemšana, kas noved mūs līdz darbībai. Daudzveidīgie šo spēku savienojumi veido sistēmu, kas tiek dēvēta par Malhut – izņemot to, nekā cita nav, tajā mēs eksistējam. Šīs sistēmas, kas piepildīta ar gaismu, atklāšana sniedz izzināšanas, gudrības, piepildījuma sajūtu, sniedz atbildes uz visiem jautājumiem un piepilda visus tukšumus. Bez tam, dzīve, kuru sajūtam šajā plūsmā, neierobežota. (vairāk…)
Jautājums: Jūs sakāt, ka ārpus mums atrodas bezgalības gaisma. Ko nozīmē “ārpus mums”?
Atbilde: “Ārpus mums” nozīmē mūsu vēlmes punkta “ārpusē”, kura iekšienē es jūtu pasauli, sevi un visus pārējos. Izņemot šo punktu nekā nav, jo Radītājs radīja tikai vienu punktu, bet viss sajūtamais (pasaules un tās aizpildošās), – tā ir paša punkta sajūta. Pastāv tikai viens mazs melns punkts baltajā bezgalības gaismā.
Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Līgavas nakts”, 140. p.: “Visas savienošanās pilnīgas savā secībā, viena aiz otras, kas atklāj pacēlumus un atsevišķas vienu aiz otras pakāpes, tagad sanāca kopā vienas lielas vienotības vienā pakāpē – Vienotības, kas staro no vienas zemes malas līdz otrai. Tādējādi sacīts: DIENA PĒC DIENAS ATNESĪS KŪLI, tas ir, pārrāvumi starp dienām tagad pārvēršas par lielu dižumu, jo pārtapa par nopelniem. Tādējādi viss kļūst par vienu dižu Radītāja dienu!” (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Bešalah” (Beshalach), 470. p.: …Kā sacīts: “Jo izdzēšot, Es likvidēju atmiņas par Amaleku no debesu dzīlēm”. “Izdzēšot” – to augšienē, “likvidēšu” – lejā, “atmiņas” – tas ir, atmiņas augšā un lejā. “Augšā” un “lejā” – sacīts ne par mūsu pasauli. Jo mūsu pasaule nav labojama, tajā nav ko labot. (vairāk…)
No Bāla Sulama raksta “600.000 dvēseļu”: Cilvēka garīgajā attīstībā ir trīs periodi:
1) dvēseles dzirksts, kura gan uzliesmo, gan nodziest;
2) atsevišķa dvēsele – kad cilvēks sajūt sevi kā daļu no 600 tūkstoši dvēselēm, kopējās dvēseles;
3) tuvināšanās pilnībai, kopējai dvēselei, jo pilnībā izlabojusies visa viņa egoistiskā vēlme un vairs nekalpo par šķērsli, ļauj tam pilnīgi saplūst ar kopējo Ādama dvēseli. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Bešalah” (Beshalach), 297. p.: Laikā, kad bija uzcelts Templis, Radītājs greznojās ar šo vainagu un ieņēma Savu troni, Malhut. No tā laika, kad Templis bija nopostīts, Radītājs negreznojas ar Savu vainagu un šis baudījums, Binas gaisma, slēpts. Garīgajā laiks nepastāv – tas ir tikai pakāpienu jautājums, cik lielā mērā mēs varam pāriet no pakāpiena uz pakāpienu, pārvietojoties starp garīgā griezumiem. (vairāk…)
No augšas uz leju augstākās vadības sistēma, dēvēta “Pasaules Koks”, lejup nonāk pie mums savā ideālajā veidā: visas tās daļas pareizi saistītas, katra savienota ar visām absolūtā harmonijā, barojas no visām un baro visas, atbilstoši savai pakāpei un kopējam sistēmas varenumam, sastādot vienu kopējo sfēru. (Sfēra – tas ir pilnības simbols). Visu caurvij “Šhinas Starojums” – gaisma piepilda visas vēlmes, kas atrodas savstarpējā harmonijā un papildina viena otru. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 808. p.: Laikā, kad aizgāja Jēkabs, spīdēja mēness un augstākās saules, Zeir Anpin, tieksme uz to atmodās. Jo, kad aust saule, Jēkabs, paceļas cita saule, Zeir Anpin un saplūst Zeir Anpin ar Nukvu. Un mēness, Nukva, spīd no Zeir Anpina. Tas viss tiek runāts tikai attiecībā uz cilvēku, kurš izzina garīgo. (vairāk…)
Mēs dēvējam gaismas tilpņu vārdos: NEHIJ, HABAT, HAGAT. Taču kāpēc tās nevarētu vienmēr dēvēt to pastāvīgajos vārdos: Nefeš, Ruah, Nešama, Haja, Jehida?
Lieta ir tajā apstāklī, ka gaisma ārpus tilpnes neeksistē! Mēs neko nevaram sacīt par gaismu kā pašu par sevi. Gaisma – tas ir iespaids tilpnes iekšienē. (vairāk…)