Zoar Grāmata, nodaļa „Vayeira”, 453. p.: Cilvēks tika radīts visā ļaunumā un zemiskumā. Kā sacīts: „Cilvēks dzimst līdzīgs mežonīgam ēzelim”. Visi ķermeņa orgāni, jūtas un īpašības un pie tam domas kalpo viņam tikai ļauniem nolūkiem un zemiskumam visas dienas garumā.

Turpretī tam, kurš izpelnījies saplūsmi ar Radītāju, šo kelim vietā Radītājs neveido jaunas, kuras būtu derīgas un cienīgas viņam paredzētā mūžīgā garīgā labuma saņemšanai, bet tās viszemākās kelim, kuru izmantošana līdz šim bija ļauna un nekrietna, apgriežas otrādi un kļūst viņam par tilpnēm, kas ļauj saņemt mūžīgo patiku un maigumu.

Neskatoties uz to, tās kelim, kurām piemita vislielākie trūkumi, kļūst tagad vissvarīgākās. Tas ir, atklāsmes pakāpe tajās ir vislielākā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Krasnojarska: 3. nodarbība pirms kongresa

Jautājums: Sacīts: „Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Kas ir „tuvākais” cilvēkam ar punktu sirdī?

Atbilde: Principā par tuvāko mēs dēvējam jebkuru cilvēku pasaulē, kurš mums bija svešs, bet kļuva tuvākais.

Cilvēkam ar punktu sirdī saskaņā ar hierarhiju tuvākie ir tie cilvēki, kuri atrodas ar viņu ceļā – biedri grupā. Mēs varam būt ar viņiem atklāti, varam nodarboties ar apvienošanos, savstarpējo atbalstu, realizēt garīgās sistēmas saikni. Tāpēc, ka tā nav nejaušība, ka esam vienā grupā – mēs piederam vienai iekšējai, augstākai sistēmai un tāpēc sapulcējamies kopā. Tāpēc, pirmām kārtām, mums jārada tādi savstarpējie nosacījumi kā „mīlestība pret tuvāko”. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Lai labotos, paredzēts noteikts laiks: „6000” gadu, – proti, ja vienkārši sekot kalendāram. 6000 gadu laikā mums jāpabeidz sava labošanās, taču mēs to varam pabeigt daudz agrāk, sagatavojoties. Tādā gadījumā tas tiks dēvēts par gaismas ceļu un „laika paātrinājumu” (ahišena), tā vietā, lai ietu dabisko attīstības ceļu (beito), ciešanu ceļu.

Tāpēc, ja mēs vēlamies sasniegt jaunus stāvokļus, tad pievelkam  sev gaismu, kas atgriež pie avota. Jāpārbauda, ar kādām materiālajām darbībām mēs pievelkam sev šo gaismu, kas veiks ar mums vajadzīgo sagatavošanos. Darbības pagaidām ir materiālas, jo mēs tās veicam egoistiskā ceļā. Taču, neskatoties uz savu egoistisko nolūku, mēs varam pievilkt labojošo gaismu, un tāpēc tā dēvēta par apkārtējo gaismu.

Ja mūsu sagatavošanās bija pareiza, tad uz mums iedarbojas gaisma, modinot mūs atbilstoši mūsu pūlēm. Šim nolūkam ikvienam ir jādarbojas biedru labā, demonstrējot, cik svarīgs viņam ir mērķis, cik liela ir viņa degsme un centieni to sasniegt. Pat ja viņš neizjūt lielu entuziasmu, viņam ārēji ir jāspēlē simtreiz lielāka iedvesma salīdzinājumā ar to, kuru sajūt sevī. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Mūsu darbā īpaši svarīga ir sagatvošanās. Tieši sagatavošanās nosaka rezultātu. Nav svarīgi, ko tu apgūsti, cik daudz zini. Galvenais – sevi sagatavot, proti, mainīt savu tilpni/ vēlmi līdz tādai pakāpei, lai šīs pasaules vietā sajustu augstāko pasauli.

Nekas nemainās, izņemot tevi pašu un tad tu atklāj, ka augstākā pasaule ir šeit, ka tā vienmēr ir bijusi šeit. Vēlies paradīzi – lūdzu. Vēlies elli – saņem elli. Ņem visu, ko vēlies – viss atkarīgs no tavas tilpnes.

It kā tev priekšā atrastos „regulators”, kuru var pagriezt uz vienu vai otru pusi – tas maina tavu pasauli no viena pretstata citā, no viena skalas gala uz otru. Tu gluži kā caurskatītu attēlu virkni datorā.

Tas viss – iekšienē, tevī, viss tiek apvilkts ar kontūru uz baltās gaismas fona. Pati gaisma nav izzināma, tāpat kā arī tumsa – mēs redzam tikai vienu uz otra. Mūsu patreizējā dzīve ir tikai šīs ainas minimāli atšķiramās kontūras…

No sarunas par sagatavošanos kongresam, 26.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Krasnojarskas kongress, 5. nodarbība

Jautājums: Lai nonāktu pie biedra punkta sirdī, nepieciešams atklāt sirdi un lai sirdi atklātu, nepieciešams just cilvēku. Kāpēc rodas bailes sirds atklāsmes priekšā? No kurienes tās nāk? Iepriekš, bērnībā taču mēs pratām uzticēties, turpretī tagad – nē.

Atbilde: Mums nav jāatklāj sava sirds citiem – pat biedram. Jums vienkārši ir jāatrodas viņā un viss.

Jautājums: Taču, ja viņa sirds ir aizvērta?

Atbilde: Tas nav svarīgi. Viņš neko nevar aizvērt no jums. Nav nozīmes, kā viņš reaģē, kā viņš uzvedas – jums ir jāatrodas viņa sirdī, viņa vēlmēs, viņa cerībās. Jums viņam ir jāpalīdz, jānovēl tikai labais, jāizjūt līdzjutība. Jūs vēlaties, lai viņš pastāvīgi priecātos, lai viņam būtu labi. Šādai attieksmei jābūt pret otru. Tā ir tīri dvēseliska kustība.

No Krasnojarskas kongresa 5. nodarbības, 14.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Krasnojarskas kongress, 5. nodarbība

Jautājums: Pēdējā laikā es nereti atceros jaunību un man kļūst kauns par to, ko es toreiz darīju…

Atbilde: Jūs vēl redzēsiet, ko jūs darījāt… To visu jums speciāli liek izjust Radītājs un jums ir jāsaprot, ka to visu ir darījis Viņš, nevis jūs.

Tas ir, jums jāapzinās, ka viss, kas norisinājās pagātnē, to visu ar jums izspēlēja Viņš – „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Tāpēc pārstājiet sev pārmest!

Ja jūs nosodāt sevi par pagātni, tad līdz ar to jūs nosodāt Radītāju, tāpēc ka visu jūsu pagātni ir nosacījis Viņš. Tikai tagadne un nākotne, kuru jūs nosakāt ar tagadni, ir jūsu.

No 5. nodarbības Krasnojarskas kongresā, 14.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Krasnojarskas kongress, 3. nodarbība

Jautājums: Jūs sakāt, ka „nav iespējams pateikties Radītājam tajā brīdī, kad raudu”. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Es nevaru kliegt aiz sāpēm un vienlaicīgi pateikties tam, kas man šīs sāpes nodara. Tāpēc, ka sāpju sajūta liecina par to, ka jūs nevarat Viņam būt pateicīgi, tas ir, iespējams jūs to arī darāt, taču tīri ārēji. Jūs saprotat, apzināties to prātā, taču ne jūtās.

Jāstrādā ar savām jūtām tā, lai, labojot egoismu, sāpju vietā jūs spētu sajust baudu. Ja šķērslis nāk no Radītāja, tas nozīmē, ka šim  šķērslim ir jāpārvēršas priekā, baudā. Mēs ar to arī nodarbojamies. Tas nozīmē, ka labojam mūsu kelim/ tilpnes.

Taču, kamēr jūtat savā stāvoklī kādu trūkumu, nevar uzskatīt, ka jūs pateicaties Radītājam. Principā, Viņam nav jāpateicas. Tad, kad jums ir labi, tas tad arī nozīmē jūsu neapzinātu pateicību Viņam. Turklāt, ja jūs to vēl arī samērojat ar Viņu, tad tā ir pilnīga pateicība. Viss ir ļoti vienkārši.

No Krasnojarskas kongresa 3. nodarbības, 14.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Lūgšana un nolūks, Norises - Nav komentāru→

Krasnojarskas kongress, 2. nodarbība

Jautājums: Kā vienkāršā veidā paskaidrot cilvēkiem, kuri attālināti no kabalas, ka dvēsele ir mūžīga un nemainīga, neskatoties uz to, ka planētas iedzīvotāju skaits pastāvīgi pieaug?

Atbilde: Planētas iedzīvotāju skaits palielinās tāpēc, ka turpinās kopīgās dvēselēs šķelšanās. Ņemot vērā, ka arvien lielāka garīgā atbalsta trūkuma dēļ mēs pastāvīgi krītam, tad arī egoisms kļūst lielāks. Lai mums būtu vieglāk to izlabot, dvēseles daļiņas kļūst arvien mazākas. Pretējā gadījumā mēs netiksim galā ar tik milzīgu egoismu.

Dvēsele ir viena uz visiem, un mēs visi esam tās daļiņas. Tajā mērā, kādā mēs spējam pielāgoties viens otram, mēs atklājam šo īpašību, šo tilpni, ko dēvē par „dvēseli”.

No 2. nodarbības Krasnojarskas kongresā, 14.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Jautājumi un atbildes, Kongresi, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Norises - Nav komentāru→

Kongress Krasnojarskā, 1. nodarbība

Jautājums: Tad, kad mēs sakām „Viena ģimene”, tad attiecībā uz grupu viss ir lieliski. Taču tad, kad runa iet par pārējiem septiņiem miljardiem, tad viņi atrodas tik tālu no īstenās apvienošanās, ka spēj apvienoties tikai tādēļ, lai viens ar otru karotu. Kas var kļūt par kodolu, kas savienos septiņus miljardus kā vienu ģimeni?

Atbilde: Līdzko mēs sāksim apvienoties un strādāt ar masām, tad, vadoties no mūsu apvienošanās, cilvēki sāks uztvert to gaismu, kas caur mums nonāk pie viņiem. Šī gaisma viņus mainīs. Viņi sajutīs milzīgas bailes nošķirtības priekšā un milzīgu pievilcību savstarpēja saiknē, kas būs vienīgā iespēja izglābties. Tādējādi mums no tā nav jābīstas. Mums vienkārši jādara savs darbs. Turpretī gaisma visu izkārtos un savienos.

No 1. nodarbības Krasnojarskas kongresā, 14.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Krasnojarska: 1. nodarbība pirms kongresa

Jautājums: Jebkuriem attīstības procesiem ir savs cikliskums: sākums, maksimums un finālstadija. Vai Jums nerodas sajūta, ka attiecībā uz egoistisko sajūtu civilizācijas attīstība nonāk pie sava beigu posma?

Atbilde: Šodien mēs no jauna esam atgriezušies pie Divupes! Mēs no jauna atrodamies Senajā Babilonijā. Tikai šī Babilonija patlaban aptver visu Zemeslodi. Tā Divupe, tā civilizācija, kurā atradās trīs miljoni cilvēku, tagad izaugusi līdz septiņiem miljardiem. No kā aizgāja, pie tā paša arī nonāca, tas ir, pie tās pašas krīzes, pie kuras bija nonākuši senie babilonieši. Tieši to arī paredzēja kabalisti.

Jautājums: Taču senie babilonieši tomēr zināmā veidā izgāja no egoisma?

Atbilde: Viņi neizgāja no krīzes, bet atrisināja to citā veidā: attālinājās viens no otra un izsijājās pa visu Zemi. Taču mēs to nevaram. (vairāk…)

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Gribas brīvība, Kongresi, Norises, Senā Babilonija - Nav komentāru→