Category Archives: Norises

Lai grupā dzīvotu laimes sajūta

Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Mūsu vidū ir biedri, kuri jau pielietojuši un attiecībā uz sevi realizējuši kabalas metodiku. Vai viņi var dot grupai piemēru no labās līnijas puses? Kāpēc viņi klusē?

Atbilde: Mums noteikti ir jāizrāda sava labā attieksme pret citiem. Mums ir jāuzjautrina biedrs! Nekādā gadījumā nerādīt viņam savu „skābo ģīmi”, ne arī rupjo attieksmi pret viņu.

Taču, ja kas tāds izlaužas uz ārpusi, mēs zinām, ka tas arī var gadīties un uztveram to normāli: nenoturējās – ar kuru gan nenotiek. Tas runā par to, ka biedrs iekšēji ir saspringts, strādā ar sevi, nav vienaldzīgs pret notiekošo. Tad mēs viņam piedodam. Gluži otrādi, viņa negatīvo rīcību, nenoturēšanos, mēs kompensēsim ar pozitīvu darbību un tas novedīs pie laba rezultāta.

Taču jāsargās, lai šādas negatīvas reakcijas, emociju izpausmes, nekļūtu par ierastu lietu, ieradumu. Visiem grupā ir jāstrādā tādā virzienā, lai tajā būtu laimes, panākumu, mērķa lieluma sajūta.

No 5. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 14.07.2013.

Avots krievu valodā

Tikai Radītājs mums palīdzēs!

Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Kāpēc Radītājs mums atklājas caur izmisumu?

Atbilde: Izmisums ir ļoti labs stāvoklis, taču tam nav jābūt galīgajam. Aiz izmisuma jānāk risinājumam.

Izmisums ir tad, kad es raugos savās vēlmēs un redzu, ka neko nespēju izdarīt. Tas ir brīnisķīgi! Bāls Sulams raksta, ka cilvēka dzīvē nav labāka stāvokļa, kā tas, kad viņš jūt, ka neviens nekādā veidā viņam nespēj palīdzēt un viņš pats sev arī nē: vispār viss ir krahs. Šajā mirklī viņš sāk saprast, ka tikai Radītājs var viņam palīdzēt un tad viņam rodas patiesa vajadzība pēc Radītāja. Tāpēc izmisums ir brīnišķīga sajūta, tikai tai ir jābūt pareizi izveidotai. (vairāk…)

Laikā, kad lūgšanas pārvēršas dziesmā

Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Vai mums jātiecas sasniegt prieka izjūtu, par kuru pastāvīgi runājam, vai arī tas atnāks dabiskā veidā?

Atbilde: Priekam pastāvīgi jābūt ar mums. Tas ir stāvoklis, kad man ir dzīvības gars, kas atnāk caur grupu, kura mani pastāvīgi atbalsta lielā mērķa sasniegšanā, tajā, ka esam īpaši, izredzēti lielai misijai, lielam darbam, tam, lai kalpotu pārējiem.

Par cik kalpošana pārējiem ir vēlama Augstākā spēka acīs, tad šis augstākais darbs jāveic priekā, pretējā gadījumā tu mēro ceļu nepareizā virzienā un tev nav saiknes ar gaismu, ar Radītāju.

Tu nevari raudāt un vienlaikus garīgi strādāt – tā nenotiek!

Prieks ir pārbaude un tajā pašā laikā vektors, kas norāda, kurp tev jāvirzās.

Palasiet, ko raksta Dāvids savos psalmos. Viņš apraksta milzīgas problēmas, kas nostājas garīgajā ceļā, taču tas viss iet kopsolī ar prieku. Tāpēc tās nav vienkāršas lūgšanas, tā ir dziesma!

No 5. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 14.07.2013.

Avots krievu valodā

Neļaut cilvēcei nokrist

Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Acīmredzot, ir vērts saprast, ka mūsdienās nav nekādas brīvas izvēles?

Atbilde: Patiešām, mūsu laikos nav izvēles. Pasaule grimst bezdibenī, bet mēs stāvam malā un vērojam. Tas nav labi. Cilvēce  it kā noslīd no sliedēm, bet mums jāpapūlas to noturēt, apturēt.

Es runāju nopietni. Man ir tāda sajūta, it kā man būtu milzīgas rokas vai liels tīkls rokās un man vajag viņus visus aizturēt, tāpēc ka viņi tiecas uz leju un ja viņus neapturēt, tad aizvilks mūs aiz sevis. Un tas nav vēlams.

Turklāt dabas programma, Radītāja programma – nemainīga.Viņš kā mīlošs tēvs, kas paņem rokās siksnu un sāk mācīt savu nepaklausīgo dēlu.

No 5. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 14.07.2013.

Avots krievu valodā

No pilnīgas bezspēcības uz pašrealizāciju

Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Kā neaizmukt no garīgā darba, kad jūti tukšumu? No vienas puses, tas ir nepatīkams, taču no otras puses, saprotams, ka tas ir pareizais virziens.

Atbilde: Vienīgā darbība, ko cilvēks var izdarīt – nostiprināt sevi pareizajā sabiedrībā. Tieši tas mums tiek dots. Es to daru, kā spēju, ar dažādu darbību palīdzību: fiziski, mehāniski, ar prātu, tikumiski, jutekliski – nav svarīgi, kādā veidā. Taču, ja nē, ja vērsties ar lūgšanu pie Radītāja, tad tas jau ir pavisam labi.

Tagad tev parādīs, ka tu vari atrasties starp biedriem, sēdēt starp viņiem, dziedāt ar viņiem kopā. Pēc tam atnāks vilšanās. Tad tu izpildīsi kādas citas darbības: iespējams, nevis dziedāsi, bet būsi kopā ar viņiem nodarbībās vai arī nē, taču kopā nodarbosies ar izplatīšanu. (vairāk…)

Es = gaisma = Radītājs

Jautājums: Sanktpēterburgas kongresā bija skaidra sajūta, ka viss ir atkarīgs tikai no biedriem, viņi dara visu mērķa sasniegšanas labā, un mēs baudām šo stāvokli. Pēc tam Jūs sacījāt, ka, atrodoties šādā stāvoklī, mēs aizmirsām par Radītāju. Kur atrodas robeža starp biedriem un Radītāju? Kādas pūles mums patlaban ir jāpieliek, lai mūsu apvienošanās stāvoklim pievienotu Radītāju?

Atbilde: Jautājums nav vienkāršs.

Ja es uzskatu, ka Radītājs dara visu, tad ko tādā gadījumā dara biedri? Ja es uzskatu, ka Radītājs vada manus biedrus un caur viņiem iedarbojas uz mani, tas ir, es savienoju biedrus ar Radītāju, un es esmu pret viņiem abiem; vai arī es savienoju sevi ar biedriem, un mēs visi Viņu meklējam, taču mēs esam kopā, bet Viņš vēl neatrodas starp mums, tad, kādā veidā mēs varam šajā situācijā rast pareizo stāvokli? (vairāk…)

Mainot sevi, mēs mainām pasauli

Kongress Sanktpēterburgā, 1. nodarbība

Mūsu uzdevums – saprast, ka daba ir vienota, globāla un mēs esam tieši tie, kam tā ir jāsavieno ar savstarpējām mūsu iekļaušanām vienam otrā, ar nolūkiem. Tādējādi tēma „Nav neviena cita, izņemot Viņu” nāk no Dabas vienotības – nav nekā cita, izņemot vienu vienoto sistēmu, kas ietver sevī visu.

Turpretī tas, ka tā šķiet mums sašķelta, notiek tāpēc, ka mēs paši esam atdalīti viens no otra un tāpēc mēs redzam pasauli tieši tādu, kas ir saskaņā ar nosacījumu, ka katrs cilvēks sajūt to sevī pilnīgi individuāli.

Tas, ka pasaule mums šķiet sadalīta, savstarpēji attālināta, atrodoties savstarpējā saišu pārrāvumā vienam ar otru, kas no dienas dienā arvien vairāk izpaužas, ir tā rezultāts, ka mūsos pastāvīgi aug egoisms. Pie tam tas aug paātrināti, atbilstoši krasai hiperbolai – mēs redzam, kā katru gadu, bet patlaban jau katru mēnesi, katru nedēļu un pat katru dienu, viss  pasaulē ātri mainās. Mainās tieši tāpēc, ka šīs pārmaiņas notiek mūsos. (vairāk…)

Inversija, kas maina pasaules uztveri

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Kā iespējams garīgi virzīties uz priekšu materiālā spiediena ietekmē un materiālās sabiedrības ietekmē?

Atbilde: Kas jums to dod? – Augstākais spēks, vienotais Dabas spēks, kas visu groza pēc sava prāta un to visu mums piespēlē kā mūsu kopējo likteni.

Mēdz būt tādi momenti, kad jūs par to aizmirstat un Radītāja vietā mēģināt visu nogrūzt uz kādu citu. Sabiedrība nav vainīga. Vainīgs tikai Viņš. Taču, kā mēs varam Viņu vainot? Kādā veidā Augstākais spēks, kurš atrodas absolūtas mīlestības un atdeves stāvoklī, var būt slikts? Lieta tā, ka jūs to uztverat tieši tādā veidā, tāpēc ka jūsu egoistiskais nolūks to pakļauj inversijai. Tāpēc jūs tik slikti uztverat visu apkārtējo pasauli.

Patiesībā visa pasaule, kas atrodas mums apkārt, ir bezgalīga labestība un mīlestība. Nomainiet savu nolūku un neradīsies nekādas problēmas.

Turpretī, no otras puses, jāpateicas par šīm problēmām, kuras jums rodas, jo tieši tās norāda uz to, kas ir jāmaina.

No nodarbības pirms Sanktpēterburgas kongresa, 11.07.2013.

Avots krievu valodā

Mīlestība mostošo vēlmju gaismā

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Mīlestība nozīmē draudzību, turpretī draudzība – mīlestību. Kāpēc starp vecākiem un bērniem ir mīlestība, taču nav draudzības?

Atbilde: Principā šodien nav ne viena, ne otra. Mēs atrodamies tādā paaugstināta egoisma stāvoklī, kad bērni un vecāki pārstāj sajust mīlestību viens pret. Mēs neesam vainīgi, vienkārši tā tas ir.

Šodien cilvēcē mainās daudzas lietas. Cilvēki nevēlas, lai viņiem būtu bērni, nevēlas dibināt ģimeni. Ir tādi, kas piekrīt dibināt ģimeni, taču nevēlas bērnus. Un otrādi, vēlas bērnus, taču nevēlas veidot ģimeni. Vispār viss nav kā vajag. (vairāk…)

Vai mēs protam mīlēt?

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Mēs visi, principā, protam mīlēt: kāds bērnus, kāds vīru, sievu. Kāpēc, sapulcējoties kopā, mums nav viegli ieguldīt šeit jūtas, lai gan it kā mums būtu mērķis, nolūks?

Atbilde: Tāpēc, ka mūsu nolūki, kas vērsti uz visu, izņemot to, ar ko mēs nodarbojamies, ir egoistiski un tāpēc tie iet unisonā ar mūsu būtību, tajā pašā virzienā. Man ir nolūks remdēt slāpes un es padzeros. Tas nozīmē, ka es apmierinu savu vēlmi, turklāt nolūks palīdz realizēt vēlmi.

Turpretī šeit, gluži otrādi, nolūks ir pretstatā manai vēlmei. Tas ir, es mainu savas vēlmes uz pretējām ar nolūka palīdzību, tās inversēju un tāpēc mēs ejam pret savu dabisko būtību. Tas ir milzīgs iekšējs darbs, kas prasa milzīgu koncentrēšanos, biedru atbalstu, pieredzi. (vairāk…)