Es ļoti priecājos, ka ar mūsu savstarpējās saiknes palīdzību sākam saprast altruistiskā spēka dižumu, tāpēc ka principā tā ir vienīgā iespēja šo spēku iegūt. Tas notiek tad, kad mēs sapulcējamies grupā un sākam censties zināmā veidā atveidot, kultivēt starp mums atdeves, mīlestības, savstarpējās savienošanās stāvokli. Tad, kad atrodamies savstarpējā galvojuma stāvoklī, savstarpējā savienībā, tad mēs sākam pakāpeniski sajust, ko mums var sniegt tāda saplūsme, cik lielā pakāpē tā ir neparasta.
Izejot no savas prakses, es domāju, ka pats galvenais sajust tajā ko debešķīgu, īpašu, tad arī tas rodas cilvēkā. Viņa iekšienē sāk veidoties tādas jūtas, tāda īpašība, kas līdz šim brīdim viņam nebija pazīstams. Viņš precīzi zina, ka tas var atrasties tikai iekšienē saiknē ar citiem.
Pēc tam šī īpašība var pakāpeniski izkust, izzust kā miglā, atdzist, izsīkt, taču cilvēkā vienalga paliek šī stāvokļa informācijas ieraksts, tā dēvētais rešimo. Jebkurā gadījumā viņš uz to tieksies, zinās, sapratīs, atcerēsies. Tomēr ar to nav pietiekami, šī īpašība ir pastāvīgi jāmodina, jāliek tai augt, kā aug jebkurš ķermeņa orgāns, jebkura īpašība, ja mēs ar to pastāvīgi nodarbojamies. Otrreiz modinot, tā pauž savas jaunās īpašības, jaunās saiknes, tā vairs nav tāda kā iepriekš. Tieši izsaucot to no nebūtības, kur tā bija pazudusi, mēs atklājam īpašības jaunos aspektus. (vairāk…)
Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises -
Nav komentāru→