Taisnais – tas, kurš attaisno Radītāju
Ar cilvēces attīstību mūsu materiālā dzīve kļūst aizvien komfortablāka, bet cilvēks mūsos jūt sevi aizvien iztukšotāks. Tad tiekam dēvēti par “grēciniekiem”, – jo sajūtot ciešanas nenovēršami vainojam tajā Radītāju. Tikai redzot, ka Radītājs nes mums baudu, mēs varam Viņu attaisnot, kā sacījuši viedie: “Taisnais ir tas, kurš attaisno Radītāju, proti, teic, ka Tas vada pasauli taisnīgi”.
Tas ir, mums nepieciešams izlabot sevi tā, lai sajustu, ka augstākais spēks, kurš mūs vada, nes mums labu, nevis ļaunu, kuru sajūtam šodien. Visa mūsu dzīve dalās divās daļās: dzīvnieciskā ķermeņa dzīve un cilvēka dzīve, kā apkārt esošās sabiedrības sociuma daļas. Un mēs varam sevi izlabot tā, lai it visā sajustu savu dzīvi pilnīgu. Tāds cilvēks, kurš izlabojis savu uztveri, tiks dēvēts par taisno, jo attaisnos Radītāju, redzot Viņa labestīgo vadību. Šī vadība sākotnēji bija labestīga un taisnīga, bet esam radīti par egoistiem un visu uztveram negatīvi, ar mīnus zīmi – no mums apkārt esošā atdeves pozitīvā lauka, Radītāja, jo esam viņam pretstatā. (vairāk…)
Bāla Sulama raksts “Priekšvārds grāmatai Panim Meirot”, 8. p.: Viedie sacījuši: “Nav paaudzes, kurā nebūtu Ābrama, Īzaka un Jēkaba”. Tomēr tas ir Radītāja cilvēks: Rabīns Īzaks Lurija – pūlējās un atstāja mums mantojumā zinības, tās vairojot, pārspēja savus priekšgājējus. Un ja es prastu runāt, tad slavinātu to dienu, kad atklājās šī viņa gudrība, gandrīz kā Toras dāvāšanas diena. Nav vārdu, lai paustu viņa garīgā darba svarīgumu paredzētu mums.
Jautājums:
Visa labošanās sākas no ļaunuma apzināšanās, kā sacīts: “Es radīju ļaunuma sākotni un radīju Toru – līdzekli tā labošanai”. Ja neatklātos ļaunums, kuru speciāli radījis Radītājs, kurš tad vēlētos laboties?
Zoar, nodaļa “Vaikra” (Vayikra), 83. p.: …Sacīts: “Lūk, Ķēniņš tavs atnāks pie tevis” – tieši tā, nevis tu pie Viņa. Viņš atnāks pie tevis, lai salabtu ar tevi; atnāks pie tevis, lai tevi paceltu augšup; atnāks pie tevis, lai aizpildītu tevi visā; atnāks pie tevis, lai paceltu tevi līdz Savai pilij un savienotos ar tevi vienotā saiknē uz mūžiem. Par to sacīts: “Saderināšu tevi ar uzticību Man”. Problēma: vai mums pašiem jāpaceļ Malhut no pīšļiem, vai Žēlsirdīgais Radītājs pacels mums kritušo Dāvida telti? Vai mums jāgaida, atrodoties trimdā, – un tad viss atklāsies no augšienes? Vai mums jāatšķir, ka Ķēniņš atnācis, izdarījis savu darbu un sniedz mums roku un mums jāpieķeras tai – un jāpaceļas? Ir cilvēki, kuri teic, ka viss atnāks un atklāsies no augšienes, no debesīm “kritīs” Trešais Templis un mums nekas nav jādara, tikai jāgaida. Tā ir “galutas” (trimdas perioda) domāšana. Kabalisti skaidro, ka mums bija jāuzspiež sev trimda (no garīgā) noteiktu laiku, līdz 20. gs. beigām.
Komentāra Sulam ievads: “Trīs iznāk no viena, bet viens eksistē trijos”.
Zoar, nodaļa „Tecave” (Tetzaveh), 18. p.: Un kad sāka starot gaisma „bucini” burtā „jud”, tad no starojuma daļas izplatījās burta „jud” trīs punkti… bet vidējā līnija pārtapa par divām…
Studējot kabalu mēs nonākam kontaktā ar pašu gaismu.
Analītika: