Category Archives: Izraēla un pasaules tautas

Piekļauties Radītājam, Viņā neizšķīstot

„Radītājs” – vispārējais, visu aptverošais dabas likums, dēvēts „Labais un labu Darošs”.

Šajā likumā ir daudzveidīgas nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā līmeņa daļas. Kopumā runa iet par vēlmēm baudīt. Tām visām Radītājs vēlas dot labestību. Viņš vēlas, lai tās sasniegtu vislabākās sajūtas.

Ko tad šīs vēlmes var baudīt pa īstam? – Ne mazāk kā atrašanos Viņa stāvoklī. Viss, kas ir par to mazāks, vairs netiek uzskatīts par „Labo un labu Darošo”, jo tādā gadījumā tu atstāj ko neatrisinātu.

Tādējādi radījuma mērķis nenosaka, lai radījums izzustu, izšķīstu Radītājā. Gluži otrādi, radījumam jāpastāv un tajā pašā laikā jālīdzinās Radītājam. Tas arī kļūs par radījuma lielāko laimi: „Lieliski! Tu devi man labāko, kas vien var būt – tagad es nekādā veidā, ne ar kādu no parametriem no Tevis neatpalieku – ne pēc formas, ne pēc izteiksmes, ne pēc darbības, ne pēc stāvokļa”. Lūk, tas mums ir jāsasniedz. (vairāk…)

„Citplanētieši” no Senās Babilonijas

Cilvēce ir saņemošās vēlmes daļu kopa, kas pastāv realitātē. Kopumā šīs daļas dalās „70 pasaules tautās”.

Bez tam pastāv dodošā vēlme, kas atrodas ārpus mūsu realitātes ietvariem – Radītāja daļa no augšienes, atdeves īpašība. Sākumā tā atklājās Ādamam kā „punkts sirdī”, pēc tam – divdesmit paaudzēs, kuras dzīvoja no Ādama laikiem līdz Ābrama laikiem.

Ābramā šī vēlme pacēlās uz augstāku pakāpi, un ar „punkta sirdī” palīdzību viņš sāka izplatīt egoistiskās vēlmes labošanās metodiku. Tad Senajā Babilonijā pēkšņi atklājās vēl tūkstoši cilvēku ar šo pašu aicinājumu. Tad, kad Ābrams viņus sapulcēja, tie atdalījās no babiloniešu vides un pārgāja uz Hanānas zemi. Šīs pārejas uzdevums nozīmēja apvienošanos – kā viens cilvēks ar vienu sirdi. Tieši to no ikviena prasīja viņa „punkts sirdī”.

Tā radās grupa, to virzīja dzirkstele, kas darbojas atbilstoši atdeves īpašībai. Šī dzirkstele neattiecas uz mūsu pasauli, kas pilnībā iegrimusi saņemšanā. Ābrama piekritēji, lai gan izskatījās kā vienkārši cilvēki, piederēja garīgajai pasaulei. Viņi bija kā „citplanētieši”: viņu īpašības, viņu attiecības – starp viņiem viss bija savstarpējās atdeves caurvīts, atbilstoši augstākās pasaules īpašībām. (vairāk…)

Zināšanas – spēks

Bāls Sulams, priekšvārds grāmatai „Panim Meirot”, 5. p.: Tikai pateicoties kabalas zinātnes izplatīšanai tautu vidū, mēs izpelnīsimies pilnīgu atpestīšanos. Tikai gaisma, kas tajā slēpjas kā zelta āboli sudraba rāmjos, ir līdzeklis, kas spēj atgriezt cilvēku pie Avota.

Tāds spēks vairs nav atrodams nekur. Jebkādas citas grāmatas, citi līdzekļi pasaulē nepalīdzēs mums sevi izlabot, nonākt pie vispārējās labošanās un sasniegt radījuma mērķi. Vienīgais ceļš – izplatīt kabalas zinātni, lai tā atklātos visur, lai visi uzzinātu: pastāv līdzeklis, lai izlabotu pasauli.

Un lai arī ikviens to spēj realizēt tikai savu spēku robežās, šeit nepieciešamas pašas zināšanas par to, ka kabalas zinātne mums nes labošanos. Šīs zināšanas ir pamatnosacījums. Pat Faraons uzzināja, kas ir labošanās un tāpēc piekrita atbrīvot Israēla dēlus. Citiem vārdiem, mūsu egoisms neļaus mums pacelties virs sevis, ja nesaņemsim skaidru un pareizu priekšstatu par labošanās metodiku. (vairāk…)

Viss sajaucies cilvēces vēlmēs

Bāls Sulams „Mašiaha taures rags”: Kabalas zinātnes izplatīšana masām dēvēta par „ragu”, līdzīgi auna ragam, kura skaņa izplatās lielā attālumā. Tāpat šīs gudrības atbalss izplatīsies visā pasaulē, līdz tautas sadzirdēs un atzīs, ka pastāv Radītāja gudrība Israēla vidū.

Radījuma mērķis – izlabot tieši saņemošās tilpnes. Kā vēsta līdzība, jebkuram, kurš vēlas viņa AHAP, Radītājs piedāvāja labošanās gaismas, tilpnes un ekrānus, taču neviens tos nepieņēma. Citādi sakot, gaisma var iedarboties uz tilpni, ja tilpne nenonāk ar to līdzībā, ja tilpnē nav tieksmes pēc atdeves. Turklāt saņemošajās vēlmēs vienkārši nevar būt nekāda tieksme, jo šo tilpņu daba jau sākotnēji pretstatā atdevei.

Kā lai nosprauž saņemošajai vēlmei vismaz kursu uz atdevi? Lūk, tas ir jautājums. (vairāk…)

Spēks ir galvā

Vispārējā saņemošajā vēlmē ir kvalitatīvi lielāka daļa ar nosaukumu „Israēls” (ISR-EL). To aizsāka tie, kuri nākuši ar Ābramu no Senās Babilonijas, tiecoties sasniegt saikni ar Augstāko spēku, salīdzinājumā ar pārējiem babiloniešiem. Taču galvenais: šī saikne viņiem nepieciešama tam nolūkam, lai kalpotu par gaismas pavadoņiem „pasaules tautām” (WORLD).

Tāpēc alegorijas veidā sacīts, ka Radītājs vērsās pie tautām, piedāvājot tām labošanās metodiku, taču tās nebija spējīgas pieņemt tās principus: nenogalināt, nezagt utt. Patiešām mūsu egoistiskās vēlmes pašas nespēj realizēt nolūku atdeves dēļ. Tāpēc nepieciešama „galva” (Rosh), kura piešķirs tām pareizo nolūku (Kavana).

Tādējādi vispārējās vēlmes divām daļām jābūt savienotām. Tās nevar pastāvēt viena bez otras. Sākotnēji jāizlabo Israēla daļa, tas ir, jāievieš pareizie nolūki, lai tie būtu gatavi darbam ar vēlmēm. Tad varēs vērsties pie pašām vēlmēm, izlabojot tās ar atdeves nolūku. (vairāk…)

Taisnā ceļā uz čūskas rīkli

Bāls Sulams „Trimda un atbrīvošanās”: Un sadrumstalojās tautas spēks: daži sekoja egoistisko ķēniņu un augstmaņu pēdās, bet daži sekoja kabalistiem. Un šī šķelšanās turpinājās līdz Tempļa nopostīšanai.

Un izveidoja saduķeju sektu – bagātos un augstmaņus, kas remdēja savas alkas. Viņi karoja ar tiem, kuri pārvarēja egoismu un tieši viņi uzsūtīja Romas impēriju Israēlam, un pēc tam nevēlējās noslēgt mieru ar iekarotājiem, kā ieteica viedie. Rezultātā tika nopostīts Templis un Israēla tautas labākie devās trimdā.

Kabalists vēsturi nestudē universitātē. Viņš aptver ar skatienu visu sistēmu, paceļoties pāri laika ierobežojumiem. „Laiks” viņam nozīmē darbību secību. Viņš redz garīgos cēloņus un to materializāciju šīs pasaules zaros, viņš redz procesa gaitu. (vairāk…)

Israēla tauta: pacēlumu un kritumu hronika

Bāls Sulams „Trimda un atbrīvošanās”: Israēla tauta nespēj pastāvēt trimdā. Tā neradīs sev mieru trimdā līdzīgi pārējām tautām, kuras sajaucās ar citām, atrada mierinājumu un izzuda tajās bez vēsts. Ne tāda ir Israēla tauta. Tai nebūs miera tautu vidū, līdz piepildīsies sacītais: „No turienes meklēsi Radītāju un atradīsi, ja meklēsi Viņu ar visu sirdi un dvēseli”.

Israēla tauta sākās no Ābrama grupas mācekļiem, kas nāca no Senās Babilonijas. Pārējie babilonieši izklīda visā pasaulē un savstarpēji sajaucās – tā, ka šodien pat nav iespējams atrast to septiņdesmit tautu pēdas, kuras apdzīvoja Babiloniju. Robežas izzuda, jo viss norisinājās saņemošajā vēlmē.

Israēla tauta arī sastāvēja no divpadsmit paaudzēm, un tajā arī notika sajaukums, taču tā neizzuda starp citām tautām. Ārēji tā izsijājās starp tām, taču iekšēji – neslīkst šajā masā. To šai tautai apsolīja Radītājs, un mēs ar jums jau saprotam, par ko iet runa: nav iespējams saliedēt vienā veselumā saņemšanas tilpnes un atdeves tilpnes. (vairāk…)

Dvēseles gaisma, kas izraujas caur egoisma barjeru

No Bāla Sulama raksta „600 tūkstoši dvēseļu”: Sacīts, ka pastāv 600 tūkstoši dvēseļu un katra dvēsele dalījās vairums dzirkstelēs. Taču kā lai to saprot – garīgais nedalās daļās un sākotnēji nebija radīts nekas cits, izņemot vienoto dvēseli – Ādams Rišons.

Un patiešām pasaulē nav nekā cita, izņemot vienu vienīgo dvēseli, kā sacīts Berešit: „Un iedvesa viņā dzīvības elpu”. Tā pati dvēsele atrodas katrā no Izraēlas dēliem – pilnībā ikvienā, gluži kā Ādamā Rišonā. Jo garīgais nedalās un nesašķeļas daļās, kā tas raksturīgs materiālajam. Turpretī 600 tūkstoši daļās un vairums garīgajās dzirkstelēs, dvēsele dalās ar cilvēka egoismu.

Sākumā mēs jūtamies tā,  it kā atrastos ārpus kopīgās dvēseles, jo mūsu ego mūs norobežo no tās. Taču rezultātā katrs pilnīgi izzina to vienīgo kopīgo dvēseli, garīgo tilpni, izlaboto vēlmi baudīt, kas pieder radījumam, kurš atrodas Bezgalības pasaulē saplūsmē ar Radītāju. (vairāk…)

Babilonija: toreiz un šodien

Kādreiz, Senās Babilonijas laikos, visa cilvēce bija vienota. Tajos laikos dzīvoja kāds vieds cilvēks, kurš sākumā nodarbojās ar elkdievību. Šī nodarbošanās nav vienkārša un tāpēc prasa gudrību. Cilvēka vārds bija Ābrams. Laikam ritot, viņš vīlās elkos un atstāja Babiloniju, ņemot līdzi tos cilvēkus, kurus spēja atmodināt.

Viņš apvienoja šos cilvēkus vienā veselumā un nosauca to „Israēls”, tas nozīmē: „tieši pie Radītāja” (jašar-Eļ). Jo tieši pie Radītāja, tas ir, pie atdeves un mīlestības īpašības, viņš arī atveda cilvēkus.

Ābrama grupa arvien auga, līdz pilnībā sevi izlaboja, iekšēji apvienojoties Pirmā tempļa pakāpē – mohin de-haja. (vairāk…)

Garīgās pakāpes spēks

No grāmatas „Gaisma un saule”, Kalonimusa Kalmana Levija (Noama Elimeleha skolnieka) nod.: „Tad, kad Izraēlas tautā ir vienotība, un viņi nodarbojas ar Toru atdeves vārdā, tad ar savām runām noved pie savienošanās svētos AVAJa vārdus un tādējādi uzvar visus ienaidniekus, kuri mēģināja pacelties uz viņu rēķina. Un viss, ko viņi lūdz, izpilda Radītājs”.

Zināms, ka vienotībā iekļauts papildu spēks, izņemot vienkāršu atsevišķu spēku summu – gan no pozitīvās puses, gan negatīvās. Ja mēs savienojamies, lai modinātu atklāties augstāko spēku ar nolūku saņemt atdodošo spēku, atdeves īpašību, tad augstākais spēks sāk strādāt starp mums un nodod mums garīgās pakāpes spēku.

Tāpēc, ja tie cilvēki, kuri praktiski vēl nav sasnieguši garīgo pasauli, savienojas, lai to sasniegtu, vēloties, lai svētums, tīrā atdeve valdītu starp viņiem, tad viņi šo īpašību sev pietuvina, liek tai mosties un valdīt starp viņiem. Tādā veidā viņi aug, novērš visas draudošās situācijas, un no ciešanu ceļa pārceļ tās uz gaismas ceļu.

No sagatavošanās nodarbībai, 15.08.2012.

Avots krievu valodā