Kāpnes no pilnīgas tumsas – uz gaismu
Lai radījums varētu sasniegt mērķi, un pacelties augšup līdz Radītāja līmenim, gaismai, kļūstot Viņam līdzīgs pēc savas būtības un augstuma, – tam jānoiet liels ceļš. Sākotnēji vēlme attīstās taisnās gaismas četrās stadijās, atklājot savu pretstatu Radītājam, iziet pirmo samazinājumu (cimcum alef) un iegūst ekrānu (masah), sākot veidot apslēptības sistēmu attiecībās starp sevi un gaismu.
Tajā pakāpē, kādā vēlme baudīt spēj pielīdzināties gaismai – tās ir saistītas. Turklāt tajā pakāpē, kādā nespēj – atrodas apslēptībā. Tas dēvēts par līdzsvara nosacījumu, gaismas un vēlmes formas atbilstību, uz kā pamata tiek izveidotas pakāpienu kāpnes. Pašā to virsotnē, tilpne, vēlme, kas absolūti līdzinās gaismai uz visiem 100%. Taču jo zemāk mēs pa šīm kāpnēm nolaižamies no paša augstākā stāvokļa – jo spēcīgāka kļūst apslēptība.
Augšienē: nulles apslēptība un 100% vēlme, bet lejā: nulle vēlmes un 100% apslēptība. Turklāt, ja ņemt kādu punktu ceļā no augšienes lejup, tad kāda tā daļa tiks atklāta, bet daļa atrodas apslēptībā. Zināma gaismas daļa atklājas, bet atlikusī apslēpta, – tā veidojas garīgie pakāpieni un pasaules: Adam Kadmon, Acilut, Brija, Ecira, Asija.
Viss veidots, saskaņā ar atbilsmi, attiecīgi līdzības pakāpei starp vēlmi un gaismu. Tādā veidā šīs kāpnes nolaižas līdz mūsu pasaulei, kur vēlme pilnībā atdalās no gaismas, lai kļūtu patstāvīga.
Sanāk, ka mēs dzīvojam dzīvi, kura it kā pilnīgi nav atkarīga no gaismas, jo mēs par to neko nezinām. Tieši tādēļ no šī patstāvīgā, no gaismas atdalītā punkta, mēs varam sākt augšupeju, līdz sasniedzam atbilsmi ar gaismu, – mainīt sevi, pielīdzinoties tai arvien vairāk. Tas arī nozīmē augšupeju mērojot kāpņu pakāpienus, līdz pat mūsu pilnīgai sakritībai, ko dēvē par galīgo labošanos, Gmar Tikun.
Pasauļu sistēma iekārtota tā, ka sākotnēji tiek veidota apslēptības sistēma – no augšienes lejup. Pēc tam, paceļoties no lejas augšup, mums šī apslēptība ir jāizmanto, lai ar tās palīdzību atklātu sevi pašus – līdzīgus gaismai. Pastāvīgi saglabājas īpašību līdzības likums, jo tas ir nosacījums, pateicoties kuram, Radītājs radīja radījumu, lai sniegtu tam baudījumu. Turklāt sniegt baudījumu, nozīmē novest radījumu līdz pilnīgai saplūsmei un līdzībai Sev.
Katrā stāvoklī, uz katra pakāpiena mums nepieciešams realizēt savu līdzību ar Radītāju. Un šim nolūkam nepieciešams, pirmkārt, viņu novērtēt, vēlēties kļūt līdzīgam gaismai, lai tas mums liktos ārkārtīgi svarīgi! Gaismas īpašībai, atdeves īpašībai – jākļūst mums par pašu cienījamāko un augstāko īpašību, lai tiektos saniegt līdzību ar to ar visiem saviem spēkiem un iespējām, maksimāli.
Pieņemt šo nosacījumu un maksimāli pielīdzināties gaismai, atdevei, tiek dēvēts „izveidot sev Ravu” („ravs” – nozīmē „liels”). Proti, šai atdeves īpašībai jākļūst lielākai (ravs) par visām manām personīgajām egoistiskajām īpašībām.
No nodarbības pēc Rabaša raksta, 01.12.2011.
Bāls Sulams savu „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārdu” sāk tā: „Es uzskatu par ārkārtīgi nepieciešamu uzspridzināt dzelzs sķērssienu, kura mūs atdala no Kabalas zinātnes kopš Tempļa nopostīšanas laikiem un līdz mūsdienu paaudzei, izraisot bailes, lai tikai tā netiktu pilnīgi aizmirsta”.
Radītājs – atdeves spēks, kas valda pār visu realitāti. Šis atdeves spēks mums var starot no attāluma, un nav svarīgi, kas mēs esam, ar ko nodarbojamies, no kāda materiāla radīti, – ar savu iedarbību tas spēj mūs pārvērst par sev līdzīgiem – atdodošiem.
Mums nepieciešama gaismas iedarbība no Viena avota, lai izveidotu no mums vienu vēlmi, vienu tilpni/ kli. Kā mēs varam sev piesaistīt šo gaismu? Šim nolūkam kabalisti mums aprakstīja darbības. Vai šīm darbībām ar mums ir tiešs sakars – nav svarīgi. Svarīgi, ka mēs atmodinām gaismu. Ar saviem nolūkiem mēs izsaucam Gaismu – „Vienu, Vienoto, Vienīgo” eksistējošo.
Bāls Sulams „Reliģijas būtība un mērķis”: Radītājs radīja radījumus ar vienu nolūku, lai viņiem darītu labu. Tādējādi Radītājam ir tikai vēlme – dot labumu, un Viņš nekādā gadījumā nevienam nenodara nekādu kaitējumu vai ciešanas. Un tādēļ mēs Viņu definējām kā „Absolūtais labums”.
Tādos rakstos kā „Reliģijas būtība un mērķis” Bāls Sulams liek saprast ko vairāk kā viena vai otra konfesija. „Reliģija” dotajā gadījumā – tā ir attieksme pret dzīvi, uztvere un realitātes izjūta. Kāda tā man šķiet: ārējā vai iekšējā? Vai esmu spējīgs atšķirt?
Mēs esam tik lielā mērā atdalīti un atšķirīgi, ka paši ar to neko nespējam izdarīt. Citādi mēs tā arī paliksim šajā pasaulē ar savu milzīgo sakaru trūkuma sajūtu, kas pastāvīgi tikai pieaug. Jo augstāk mēs paceļamies, jo zemāk krītam. Proti, atbilstoši attīstībai nošķirtība starp visām atsevišķām dvēselēm liksies mums arvien būtiskāka, nozīmīgāka, spēcīgāka, izpaužoties vairums dažādos veidos.
Radītājs ietverts jēdzienā „Viens”, kā sacīts: „Viens, Vienots un Vienīgais” – tādā veidā Viņš mums atklājas. Kad kabalisti izzina Bezgalības gaismu, visaugstāko punktu, kādu tikai iespējams sasniegt, viņi atklāj Vienu jēdzienu, kurā ir ietverts viss, bez jebkādas atšķirības.
Nodarbībās, izņemot visu pārējo, mēs studējam garīgo pasauļu, parcufim un sfirot uzbūvi un mijiedarbību. Rodas jautājums: kādēļ man tas ir vajadzīgs? Man taču tikai jāizsauc uz sevi gaisma, kas atgriež pie Avota.
Kādreiz pie kabalas nonāca tikai tie, kuri vēlējās uzzināt par dzīves jēgu, tās būtību: kādēļ mēs piedzimstam un mirstam, kādēļ dzīvojam tik grūtu dzīvi. Cilvēks to vēlas zināt, un pat ja viņa dzīve būs materiāli pilnīgi nodrošināta, viņam jebkurā gadījumā radīsies šie jautājumi, jo tie nāk no cilvēciskās pakāpes, ne dzīvnieciskās. Cilvēks nav suns, pat ja apmetīsies pieczvaigžņu viesnīcā, viņam tāpat būs slikti un viņš vēl kaut ko vēlēsies priekš dvēseles.