Kādreiz pie kabalas nonāca tikai tie, kuri vēlējās uzzināt par dzīves jēgu, tās būtību: kādēļ mēs piedzimstam un mirstam, kādēļ dzīvojam tik grūtu dzīvi. Cilvēks to vēlas zināt, un pat ja viņa dzīve būs materiāli pilnīgi nodrošināta, viņam jebkurā gadījumā radīsies šie jautājumi, jo tie nāk no cilvēciskās pakāpes, ne dzīvnieciskās. Cilvēks nav suns, pat ja apmetīsies pieczvaigžņu viesnīcā, viņam tāpat būs slikti un viņš vēl kaut ko vēlēsies priekš dvēseles.

Tas labi redzams Eiropā – līdz tam, kā sākās krīze, attīstītākajās valstīs ar augstu labklājības līmeni bija visaugstākais pašnāvību procents. Patreiz, kad šīs valstis pārdzīvo problēmas, pašnāvību procents samazināsies. Cilvēki augstāk vērtēs dzīvi, viņiem radīsies vēlmes: vēl kāds neliels uzlabojums, – un tas jau sniedz dzīves sajūtu.

Nav svarīgi, kāds ir tavs labklājības līmenis, – garša vienmēr tiek izjusta no starpības. Cilvēkiem patīk atcerēties pagājušās ciešanas no bada un garšu, kas bija cietas un raupjas maizes gabaliņā, jo garša atkarīga no trūkuma.

Taču šodien pie kabalas nonāk visi, nevien augstākās idejas vai izzināšanas dēļ, bet vienkārši cenšoties uzlabot savu dzīvi. Turklāt krīze izplatījusies visā pasaulē. Ļaunums jau kļuvis globāls, ne lokāls kā visās iepriekšējās paaudzēs. Un tādēļ cilvēki tiecas atklāt šī ļaunuma cēloni.

Arī pagājušajās paaudzēs cilvēki ļoti cieta, taču tās bija nedzīvā, augu un dzīvnieciskā (ķermeniskā) līmeņa ciešanas. Mūsdienu problēmas apņem visu Zemeslodi, tās ir visiem kopējas, tādējādi liekot meklēt uz tām atbildi.

Šī iemesla dēļ cilvēki nonāk pie kabalas zinātnes, lai uzlabotu savu stāvokli. Taču šeit viņi sastopas ar skaidrojumu, kurš pilnībā ietilpst vienā teikumā: gūt baudījumu ir iespējams tikai no atdeves, tikai no mīlestības pret tuvāko!

Tu vēlies gūt baudījumu no tūkstoš daudzveidīgām lietām šajā pasaulē, bet tev saka: Piedod, dārgais, taču šī zaļā dzīve ir beigusies… Tu vairs nespēsi to baudīt. Un patiešām, iepriekš tev to ļāva tikai tādēļ, lai tevi sakairinātu, sasildītu, uzaudzinātu tavu vēlmi. Šim nolūkam tev tika dotas izpriecas, automašīnas, ceļojumi, daudzveidīgi kārdinājumi, – lai tu arvien vairāk vēlētos baudīt.

Taču patreiz – viss beidzies. Tev nebūs iespējas baudīt, krīze tev atņems visus bijušos materiālos ieguvumus, un nekas nepaliks. Turklāt no citas puses, tu visā tajā jau pārstāsi izjust baudījumu. Pat ja būsi spējīgs samaksāt un baudīt visu, ko tikai iespējams, – taču nekas nesniegs garšas sajūtu.

Paši to neapzinoties, mēs sasniedzam šādu attīstības posmu, un rezultātā sanāk, ka mums nekas nesniedz baudījumu. Tā ir īsta pasaules problēma! Lai viss ir pilnīgā pārpilnībā, un mēs spēsim sasniegt tādu materiālo labklājību, lai katram būtu viss nepieciešamais: „dzīvoklis, atvaļinājums, biezpiens”. Taču cilvēki no tādas dzīves neizjutīs nekādu garšu.

Mēs tuvojamies stāvoklim, kad apmierinājums var būt tikai kolektīvs, globāls. Mūsu savstarpējā saikne, kura patreiz atklājas, – nav naudā, bet baudījumā! Es nespēšu gūt baudījumu, līdz nebūšu sevi piepildījis.

Taču es tevi ienīstu un esmu gatavs saplosīt gabalos? Kā tad ir iespējams, lai es tevi piepildītu pirms sevis paša? Sanāk, ka man iepriekš jāsāk tevi mīlēt?! Tas ir vienkārši briesmīgi…

Taču bez tā es nespēšu baudīt dzīvi, un vispār kaut nedaudz izjust, ka man ir kāda cita dzīve, izņemot suņa dzīvi. Suņa dzīve, – kurā es vienīgi apmierinu savu vēlmi, taču bez jebkādas garšas. Esmu ar visu nodrošināts – no rīta līdz vakaram, bet jūtos tā, it kā man nekā nebūtu.

Tādi stāvokļi mums atklāsies, jo mūsos atklājas cilvēciskās pakāpes vēlme, kura atrodas augstāk par nedzīvo, augu un dzīvniecisko līmeni. Proti, es varu saņemt visu materiālajā pasaulē un sajust, ka labāk nāve nekā tāda dzīve.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 25.11.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →