Jauns ielūgums pie Faraona
Toras saņemšana nozīmē Radītāja izzināšanu, kas atklājas mūsu savstarpējā saiknē vienam ar otru. Notikumi pie Sinaja kalna tieši arī liecina par nepieciešamajiem nosacījumiem, kuri šim nolūkam ir jāizpilda: sajust izraidīšanu no saiknes un vienotības stāvokļa, Radītāja sajušanas trūkums, kas šādā savienojumā izpaužas – līdz tādai pakāpei, ka ievaidēsies no šī darba.
Un tas viss ir Faraona sitienu ietekmē, kurus mēs izejam, pūloties savienoties, neskatoties uz nošķirtību, nepatiku, naidu un egoisma iespēju aibēgt. Tomēr mēs tiecamies uz savienošanos un esam gatavi uz jebkuru tās formu, lai tikai tas īstenotos.
Tad mēs šķērsojam Beigu jūru un nonākam pie Sinaja kalna. Kaut arī priekšā vēl ilgs ceļš, lai pietuvinātos šim stāvoklim. Taču, kad mēs pulcējamies pie Sinaja kalna (naida kalna), tas nozīmē, ka mums beidzot ir izdevies apvienoties ap savu naidu, pieņemt galvojuma nosacījumu: kļūt par vienu cilvēku ar vienu sirdi. Pateicoties šādiem nosacījumiem mums atklājas labošanās spēks. (vairāk…)
Nodarbība no Amerikas
Lai kādi šķēršļi mums atklātos ceļā, izmisums, bezspēcība, ļaunas, egoistiskas domas un jūtas, naids, neatzīšana, vienaldzība – tas viss pakāpeniski uzkrājas un rada vienu milzīgu vēlmi, kas dēvēta par Ēģiptes trimdas sajūtu. Tikai atklājot to pilnā mērā, no tās tumšajiem dziļumiem mēs varam iztēloties atbrīvošanos.
Paklupt dod iespēju tieši tam, kurš sasniedzis šo pakāpi un kuram jāatklāj sava ļaunā sākotne, kuru viņš ir spējīgs izlabot. Mums nedaudz paver mūsu ego, un mēs tajā pašā mirklī vēlamies bēgt prom un noslēpties. Sūta sirds nocietināšanos – atņem tev enerģiju un iedvesmu, bet tu ar to samierinies. Tev vairs nav nekāda garastāvokļa, tu staigā sadrūmis, ar „skābu” sejas izteiksmi.
Jāiedomājas, ka viss universs atrodas viena cilvēka iekšienē, par to stāsta Tora. Tāpēc visa attīstība notiek vienas vēlmes, viena cilvēka iekšienē, sākot ar mirkli, kad viņš sāk sevi apzināties un līdz brīdim, kad viņš sevi attiecina uz Radītāju, ceļu, kurš atved viņu pie augstākā spēka atklāšanas un kurā viņš iziet dažādus stāvokļus. Šos stāvokļus viņš definē un dēvē: Babilonija, Kanāna zeme, pakāpe Ābrams–Ichaks–Jēkabs, nonākšana lejup Ēģiptē, darbs Ēģiptes verdzībā.
Jautājums:
No Rabaša nodarbības: „Cilvēkam ir jāmācās, pamatojoties uz to, ka ticība uzliek viņam pienākumu. Taču ne tāpēc, ka citi viņu dēvē par taisno un ar to dod spēku, iedvesmojot viņu uz darbu. Tāpēc, ka tad iznāk, ka šis spēks balstīts uz lepnību un godu, nevis uz ticību, tas ir, svētuma vietā uz egoismu.”
Izņemot personīgos informācijas gēnus, rešimot, cilvēka iekšējo stāvokli tāpat ietekmē kopējā atmoda no augšienes (itaruta de–leila), kas dēvēta par darbadienām, sestdienām, svētkiem. Tās ir pastāvīgas relatīvas pacelšanās un nolaišanās.
Cenšoties apvienoties grupā, mēs atmodinām ne vien gaismu, bet gaismu, kas atgriež pie Avota. Tā mani nelabo, taču piešķir jaunas uztveres detaļas. Tās uzdevums – parādīt man, ka esmu pilnīgi atdalīts, pretējs, sašķelts, iegrimis naidā un guļu pašā dzelmē. Vispirms es apzināšos tieši šo.