No Rabaša raksta „Dosimies pie Faraona”: Cilvēkam nav tiesību sacīt, ka nav derīgs tam, lai Radītājs viņu Sev pietuvinātu. Visa cēlonis – slinkums darbā. Tomēr pastāvīgi ir jātiecas uz grūtību pārvarēšanu un nedrīkst ļaut izmisuma domām iekļūt smadzenēs. Kā sacījuši gudrie: „Pat ja ass zobens pielikts tavam kaklam, nekrīti izmisumā, jo saņemsi augstāko žēlsirdību”.

Tas ir, ja tavs egoisms, kas dēvēts par pašmīlību, satvēris tevi aiz kakla un vēlas atdalīt no svētuma, parādot, ka nav nekādas iespējas izrauties no tā varas, tad jāatzīst, ka šī ir patiesa aina, taču nav jākrīt izmisumā, jo saņemsi Radītāja žēlsirdību. Proti, jātic, ka Radītājs var apžēloties un iedot tev atdeves īpašību.

Ja cilvēks jūtas bezpalīdzīgs un bezspēcīgs, izmisuma pārņemts – visi šie stāvokļi ir Radītāja sūtīti, jo mēs atrodamies Viņa pilnīgajā varā. No brīža, kad cilvēkā mostas punkts sirdī, viņš nonāk intensīvā un personīgā gaismas, kas atgriež pie avota, iedarbībā, gluži kā slimnieks reanimācijā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kam būtu jānotiek, lai es galu galā kaut ko spētu saprast no Desmit Sfirotu Mācības?

Atbilde: Lai saprastu to, par ko klāsta „Desmit Sfirotu Mācība”, nepieciešams sajust šīs parādības sevī. Tās nenorisinās kaut kur uz mēness, tālajā kosmosā. Runa iet par zināmām ārējām sistēmām. Visa pasaule, visa realitāte atrodas mūsos, manī un savā iekšienē man jāsajūt viss universs.

Ja es to iztēlojos, tad domāju par to, kā to uztvert un kā es varu to mainīt, kādā veidā pie manis nonāk augstākais spēks, kas mani maina. Tādā veidā es dalu visu realitāti – sevī un tajā avotā, kurš mani ir radījis, izveidojis un ietekmē mani, tas ir, Radītājā.

Manī atrodas vēlme baudīt, bet Viņā – vēlme atdot. Viņa vēlme iedarbojas uz manu vēlmi, turpretī mana vēlme var attiecīgi modināt Viņa vēlmi. Tāda veidā mēs sākam strādāt kopā tandēmā, kā partneri. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kabalas apgūšana, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Toras dāvāšana”: Bauslis par mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu ir galvenais Toras likums, bet visi pārējie 612 Toras baušļi ar visām sastāvdaļām ir nekas vairāk kā daļu summa, kas sastāda šo vienu bausli un kurš šo summu nosaka.

Kopā ir 613 „baušļi” – 613 labošanās darbību. Mēs labojam nolūku, kas raksturīgs saņemošajai vēlmei, – no egoistiskās (saņemšanas dēļ) uz altruistisko (atdeves dēļ). To veikt nozīmē „izpildīt bausli”.

Baušļu skaits tiek noteikts ar atsevišķo saņemošo vēlmju skaitu dvēseles tilpnē. Tās dalās divās daļās:

•  augšdaļā – Galgalta ve – Einaim (G”E), 248 vēlmes;

•  apakšdaļā – AHAP, 365 vēlmes.

Nolūks saņemšanas dēļ tiek dēvēts par „ļauno sākotni”, bet nolūks atdeves dēļ – „labo sākotni”. Sākums paliek, taču vai tas ir labs, vai slikts – to nosaka nolūks. Tādējādi labošanās ir nolūka mainīšana. Ja nolūks virzīts uz sevi, tad tā ir ļaunā sākotne, ja uz tuvāko – labā sākotne.

Tātad mums jāizlabo 248 un 365 vēlmes, kopā tās sastāda 613. Taču patiesībā runa iet par 612 vēlmju izlabošanu, tajā pašā laikā pēdējais bauslis par mīlestību paliek „problemātisks”. Saskaņā ar kabalistu sacīto, izlabojot 612 vēlmes, mēs nonāksim pie mīlestības. Citādi sakot, no cilvēka savstarpējām attiecībām ar tuvāko mēs nonāksim pie savstarpējām attiecībām ar Radītāju.

Kopējā sistēmā atrodas vēlmju īpašā daļa, protams, savstarpējā iekļautībā ar pārējām, – grupa, kurai sevi ir jāizlabo. Turklāt sākumā manis šeit nav. Taču tikko es sākšu strādāt ar grupu, ar biedriem, vēloties savienoties ar viņiem un īstenojot to darbībā, es atklāšu, ka mana daba tam pilnīgi pretojas: „Es neesmu spējīgs, es nevaru, nevēlos, nedarīšu”. Lūk, tā arī ir ļaunā sākotne – kad vēlos apvienoties, taču ļaunā sākotne man traucē.

Tad es to dēvēju par savu „nīdēju” un pieprasu labošanos – no biedriem, no tuvākajiem un tiem, kas attālināti, kur vien ir iespējams. Es noskaidroju, kur atrodas labošanās, kā to īstenot, kā pārvarēt savu sākotni. Un tādā veidā – līdz brīdim, kamēr sajutīšu nepieciešamību vērsties pie Radītāja.

Tas nenotiks momentāni. Kliegt es varu jau tagad, taču pēc tam egoistiskā vēlme pieaug un pati doma par Radītāju kļūst neizturama. Es Viņu ienīstu, esmu gatavs Viņu pārvērst pelnos, lai tikai nevērstos pie Viņa pēc palīdzības. Man šķiet, ka no manis prasa neiespējamo, it kā tā vietā, lai iznīcinātu ienaidnieku, man viņš ir jāmīl un jāpalīdz viņam. Tas it nemaz nav viegli. Un tad, sajūtot bezizeju, taču neskatoties ne uz ko vēlmē sasniegt atdevi, es vēršos pie Radītāja.

No nodarbības pēc raksta „Toras dāvāšana”, 21.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Jautājums: Ko nozīmē stāvoklis Ēģiptes trimda, raugoties no cilvēka darba grupā redzes viedokļa?

Atbilde: Ēģiptes trimdas stāvoklim nav jāturpinās ļoti ilgu laika posmu, kā tas varētu likties no šī stāvokļa apraksta, saskaņā ar kuru tas ilga 210 gadu, turklāt tam vispār bija jāizstiepjas 400 gadu garumā. Ja mēs virzāmies ar labu ātrumu, tad varam atstrādāt un noskaidrot to ļoti ātri.

Bez tam cilvēkam vai grupai nav jāatklāj visas šī procesa detaļas, kas aprakstītas Torā, iedziļinoties visās šī stāsta niansēs. Tas nav iespējams, tur iekļauta vesela jūra dažādu stāvokļu, kuri pilnībā, no beigām uz sākumu, atklāsies tikai pašās labošanās beigās (Gmar Tikun).

Tas, ko mēs izejam, ir mums pietiekams fragments no kopējā trimdas stāvokļa, kas aprakstīts attiecībā uz visām dvēselēm. Mēs, turpretī, atklājam tikai vienu noteiktu griezumu, kas atbilst mūsu dvēselēm. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

„Radītājs” – vispārējais, visu aptverošais dabas likums, dēvēts „Labais un labu Darošs”.

Šajā likumā ir daudzveidīgas nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā līmeņa daļas. Kopumā runa iet par vēlmēm baudīt. Tām visām Radītājs vēlas dot labestību. Viņš vēlas, lai tās sasniegtu vislabākās sajūtas.

Ko tad šīs vēlmes var baudīt pa īstam? – Ne mazāk kā atrašanos Viņa stāvoklī. Viss, kas ir par to mazāks, vairs netiek uzskatīts par „Labo un labu Darošo”, jo tādā gadījumā tu atstāj ko neatrisinātu.

Tādējādi radījuma mērķis nenosaka, lai radījums izzustu, izšķīstu Radītājā. Gluži otrādi, radījumam jāpastāv un tajā pašā laikā jālīdzinās Radītājam. Tas arī kļūs par radījuma lielāko laimi: „Lieliski! Tu devi man labāko, kas vien var būt – tagad es nekādā veidā, ne ar kādu no parametriem no Tevis neatpalieku – ne pēc formas, ne pēc izteiksmes, ne pēc darbības, ne pēc stāvokļa”. Lūk, tas mums ir jāsasniedz. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Cilvēce ir saņemošās vēlmes daļu kopa, kas pastāv realitātē. Kopumā šīs daļas dalās „70 pasaules tautās”.

Bez tam pastāv dodošā vēlme, kas atrodas ārpus mūsu realitātes ietvariem – Radītāja daļa no augšienes, atdeves īpašība. Sākumā tā atklājās Ādamam kā „punkts sirdī”, pēc tam – divdesmit paaudzēs, kuras dzīvoja no Ādama laikiem līdz Ābrama laikiem.

Ābramā šī vēlme pacēlās uz augstāku pakāpi, un ar „punkta sirdī” palīdzību viņš sāka izplatīt egoistiskās vēlmes labošanās metodiku. Tad Senajā Babilonijā pēkšņi atklājās vēl tūkstoši cilvēku ar šo pašu aicinājumu. Tad, kad Ābrams viņus sapulcēja, tie atdalījās no babiloniešu vides un pārgāja uz Hanānas zemi. Šīs pārejas uzdevums nozīmēja apvienošanos – kā viens cilvēks ar vienu sirdi. Tieši to no ikviena prasīja viņa „punkts sirdī”.

Tā radās grupa, to virzīja dzirkstele, kas darbojas atbilstoši atdeves īpašībai. Šī dzirkstele neattiecas uz mūsu pasauli, kas pilnībā iegrimusi saņemšanā. Ābrama piekritēji, lai gan izskatījās kā vienkārši cilvēki, piederēja garīgajai pasaulei. Viņi bija kā „citplanētieši”: viņu īpašības, viņu attiecības – starp viņiem viss bija savstarpējās atdeves caurvīts, atbilstoši augstākās pasaules īpašībām. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Šamati”, 3. raksts „Garīgās izzināšanas būtība”: Ņemot vērā, ka saņemošā vēlme tiek dēvēta par „radījumu” un „jauninājumu”, tādējādi no tā momenta, kad šajā vēlmē rodas apziņa, mēs varam apspriest tās uztveres detaļas. Tas jau nozīmē savstarpējās attiecības starp augstāko gaismu un vēlmi un tiek dēvēts: „gaisma un tilpne”.

Jautājums: Kas ir gaisma?

Atbilde: Tevī mostas kaut kas – īpašs, neparasta parādība. Un tu dēvē to par „gaismu”. Tad, kad tā atnāk, tu zini, ka tieši tādā veidā tā tiek dēvēta.

Taču tagad tev nav piemērotas tilpnes, lai sajustu šo parādību. Līdz brīdim, kad sasniegsi izzināšanu, visas tavas vēlmes vērstas tikai uz personīgo labumu: „Viss sev, savam labumam, viss, lai izmantotu tuvāko, viss sev par labu un viņam par sliktu”. Aptuveni tādā veidā šodien noris lietas, un tāpēc šajās vēlmēs tu nevari sajust atdeves, mīlestības, līdzdalības parādību, apvienošanos, tieksmi uz ārpusi – visas tās lietas, kas dēvētas par „gaismu”. Tu to neuzskati par gaismu, bet gan tumsu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No Zoar Grāmatas, „Priekšvārds”: Pirms mēs izpelnamies savu vēlmi baudīt pārvērst saņemšanā atdeves dēļ, drošas slēdzenes aizslēdz vārtus pie Radītāja.

Taču, ja mēs pārvaram slēdzenes tā, ka tās nespēj atvēsināt mīlestību mūsu sirdī, tad tās pārvēršas, kļūstot par ieejām, un tumsa pārvēšas gaismā, bet rūgtums pārvēršas saldumā.

Par cik katra slēdzene ļauj mums sasniegt īpašu Radītāja vadības pakāpi, tās kļūst par ieejām uz pakāpieniem, kas paredzēti Viņa izzināšai. Turpretim tās pakāpes, kuras mēs iegūstam, izejot caur ieejām, veido gudrības pilis. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kā iespējams pateikties Radītājam par slikto kā par labo? Cilvēks taču izjūt pateicību tikai par baudījumu.

Atbilde: Protams, nav iespējams pateikties par ļaunumu. Es spēšu pateikties, ja tikai sajutīšu, ka tas man nāk nevis par sliktu, bet par labu. Pretējā gadījumā tā būs nevis pateicība, bet meli un liekulība.

Šī ir labošanās, kuru iziet mūsu vēlme. Ja es jūtu, ka man ir slikti, tad ar pašu šo sajūtu bez kādiem vārdiem apsūdzu Radītāju. Tāpēc man jādomā par to, kā izlabot savu uztveri, lai katrā stāvoklī justu labestību, nevis ļaunumu.

Ja jebkurā situācijā, lai kas notiktu, es jūtu ko citu, izņemot baudījumu, tas nozīmē, ka es gānu Radītāju. Tāpēc mans uzdevums – izlabot šo vietu, šo uztveri, sajūtu, lai sajustu tajā labpatiku. Viss atkarīgs no tilpnes labošanās.

Ja es ko vēlos saņemt kādā no vēlmēm, tad sajutīšu tajā sāpes. Taču, ja es ar šīs pašas vēlmes palīdzību grasos atdot citiem, tad sajutīšu tajā labestību. Viss atkarīgs no tā, kā es izmantoju vēlmi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Mēs cenšamies veikt abpusējas darbības attiecībā uz atdevi, mēs runājam par mīlestību starp mums. Lai arī tās nav, taču mēs vienalga runājam par atdevi, par mīlestību pret Radītāju un saplūsmi ar viņu, par saplūsmi starp mums, par vienotību – īsāk sakot, par izlabotu tilpni. Pēc kopīgās tilpnes sašķelšanās mēs runājam par tās labošanos. Kādreiz pastāvēja vienota dvēsele – un mēs runājam par atsevišķu dvēseļu atkalapvienošanos vienā.

Šīs sarunas ļauj mums vienam no otra kvalitatīvi un kvantitatīvi iedvesmoties – un pakāpeniski visas mūsu pūles summējas vienā veselumā. Gala rezultātā mēs formējam tādu stāvokli, no kura spēsim iekliegties – citiem vārdiem, pacelt augšup kopīgo lūgšanu. Tad, kad cilvēki sapulcējas kopā, lai arī viņu nav daudz, taču viņiem ir tilpnes/ vēlmes un vairums uztveres detaļu – un viņi paceļ augšup „kopīgo lūgšanu”.

Turklāt šai lūgšanai jātiecas pie Avota, pie viena mērķa, jābūt vienotai. Viņi vēlas saņemt savā vidē savstarpējās atdeves īpašību, kuru iztēlojas kā augstāko vērtību. Šo īpašību, šo spēku, kas rada un atdzīvina visu, viņi dēvē par „Radītāju” un vēlas, lai šis spēks starp viņiem atklātos atbilstoši pieliktajām pūlēm. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams” - Nav komentāru→