Garīgās izaugsmes pirmie posmi
Rakstīts, ka „Toras viedoklis ir pretējs mietpilsoņu viedoklim”. Tas, kurā nav pamodies punkts sirdī, nekad nespēs saprast, ko nozīmē cilvēka izaugsme ceļā pie Radītāja. Viņam šķiet, ka galvenais – vairāk iemācīties, veikt vairāk darbību, kļūt gudrākam, apķērīgākam, labāk izprast rakstīto grāmatās, izcili zināt teorētisko materiālu.
Tāds ir mietpilsoņa viedoklis, proti, tā cilvēka viedoklis, kurš rīkojas saskaņā ar savu egoismu, savu dabu. Protams, viņu nevar par to nosodīt, jo tāds viņš ir radīts saskaņā ar Radītāja vēlmi. Taču pastāv šis pretstats starp Toras viedokli un mietpilsoņu viedokli. Ja cilvēkam ir punkts sirdī, tad viņš spēj iegūt Toras viedokli, kas ietverts atdevē un mīlestībā pret tuvāko – pretēji tam, uz ko tiecas mietpilsoņa egoistiskā vēlme.
Šādu pavērsienu sasniedz pateicoties saiknei ar gaismu, ar Radītāju, ar darbu grupā. Un tas ir pilnīgi pretēji vienkārša cilvēka uzskatam, kurš svīstot pie grāmatas, strīdoties ar citiem par kaut kādām detaļām, tādā ceļā noskaidro materiālu. Taču, ja cilvēks rīkojas atbilstoši punkta sirdī aicinājumam, viņš sāk meklēt, kā sevi mainīt. (vairāk…)
Ne katrs cilvēks spējīgs iziet cauri pirmajiem, iepriekšējiem garīgā ceļa posmiem un noturēties. Daudzi aiziet projām, atstājot grupu, garīgo ceļu, sevis mainīšanas procesu. Viņi atgriežas ārējā pasaulē pie mietpilsoniskā dzīvesveida, pārstājot attīstīt sevī garīgo punktu, kas veido no viņiem Radītāja – universa Saimnieka viesus.
Jautājums:
Jautājums:
Katrreiz, uzsākot kabalas grāmatu studēšanu un īpaši Zoar Grāmatu, mums vispirms jāpasakās par stāvokli, kuru esam izpelnījušies. Turklāt esam izpelnījušies apgūt atdeves īpašību, atdeves pasauli, savienoties ar spēka Avotu, kurš spēj mainīt un pacelt mūs augšup pāri dzīvnieciskajai pakāpei uz cilvēcisko. Tad mēs atradīsimies atdevē un mīlestībā pret tuvāko un Radītāju.
Bāls Sulams „Radītāja apslēptība un atklāšana”: Vienkārtējā apslētībā cilvēks neredz Radītāja labsirdīgo vaigu. Taču, ja viņš tic, protams, ka tā vai citādi, Radītājs viņam visu sūta – kā sodu par iepriekšējiem pārkāpumiem vai tāpēc, lai beigās aplaimotu, – ja viņš neuzskata notiekošo par aklu likteni un nejaušību, tādā gadījumā tomēr redz Radītāja pretējo pusi.
No Rabaša vēstules (Nr. 40): Laikā, kad cilvēks sāk just biedru mīlestību, acumirklī viņu pārpilda prieks un bauda. Tas viņam ir kas jauns – viņš vienmēr zināja, ka izņemot viņu pašu, neviens neparūpēsies par viņa labsajūtu.
Tikai iepriekšēja sagatavošanās izglābs mūs kritumos. Tad, kad kritums jau atnācis, no mums nav ko prasīt, jo ko gan jautāt tam, kas miris? Viņš atbrīvojas no visiem pienākumiem. Rodas jautājums, kāpēc tu sevi nesagatavoji šādam stāvoklim?
Ja mēs būtu sagatavojušies kritumam, tad tagad varētu sacīt, ka tik daudz izdarījām tam gatavojoties, taču kritums tomēr izrādījās stiprāks par mums. Mēs turējāmies tik lielā mērā, cik ir iespējams ar iepriekš uzkrātajiem spēkiem, taču tomēr vienā no momentiem neizturējām. Turklāt mēs jau tad būtu varējuši noskaidrot savus vājos punktus un saprast, kāpēc tā notika.
Radījuma labošanās paredzēta, lai savienotos kopā. Tā ir sašķeltības labošana, kas notika lielā spradziena rezultātā, kas sadrumstaloja vienoto radījumu, vienu radīto vēlmi vairums daļās.