Category Archives: Ikdienas nodarbība

Garīgās izaugsmes pirmie posmi

Rakstīts, ka „Toras viedoklis ir pretējs mietpilsoņu viedoklim”. Tas, kurā nav pamodies punkts sirdī, nekad nespēs saprast, ko nozīmē cilvēka izaugsme ceļā pie Radītāja. Viņam šķiet, ka galvenais – vairāk iemācīties, veikt vairāk darbību, kļūt gudrākam, apķērīgākam, labāk izprast rakstīto grāmatās, izcili zināt teorētisko materiālu.

Tāds ir mietpilsoņa viedoklis, proti, tā cilvēka viedoklis, kurš rīkojas saskaņā ar savu egoismu, savu dabu. Protams, viņu nevar par to nosodīt, jo tāds viņš ir radīts saskaņā ar Radītāja vēlmi. Taču pastāv šis pretstats starp Toras viedokli un mietpilsoņu viedokli. Ja cilvēkam ir punkts sirdī, tad viņš spēj iegūt Toras viedokli, kas ietverts atdevē un mīlestībā pret tuvāko – pretēji tam, uz ko tiecas mietpilsoņa egoistiskā vēlme.

Šādu pavērsienu sasniedz pateicoties saiknei ar gaismu, ar Radītāju, ar darbu grupā. Un tas ir pilnīgi pretēji vienkārša cilvēka uzskatam, kurš svīstot pie grāmatas, strīdoties ar citiem par kaut kādām detaļām, tādā ceļā noskaidro materiālu. Taču, ja cilvēks rīkojas atbilstoši punkta sirdī aicinājumam, viņš sāk meklēt, kā sevi mainīt. (vairāk…)

Sajūti sevi kā ilgi gaidīto viesi

Ne katrs cilvēks spējīgs iziet cauri pirmajiem, iepriekšējiem garīgā ceļa posmiem un noturēties. Daudzi aiziet projām, atstājot grupu, garīgo ceļu, sevis mainīšanas procesu. Viņi atgriežas ārējā pasaulē pie mietpilsoniskā dzīvesveida, pārstājot attīstīt sevī garīgo punktu, kas veido no viņiem Radītāja – universa Saimnieka viesus.

Zināms, ka „Toras viedoklis pretstatā mietpilsoņu viedoklim”. Ja cilvēks pieturas pie Toras viedokļa, tad viņš jūtas kā viesis, bet Radītājs viņam ir kā Saimnieks. Tāpēc viņš vēlas sevi mainīt, lai līdzinātos Saimniekam.

Tas nozīmē atzīt Toras viedokli – izvirzīt sev mērķi pastāvēt atdevē un atkarībā no tā spriest par saviem stāvokļiem.

Pirmie stāvokļi: pacēlumi un kritumi norisinās atrautībā no mūsu parastās izjūtas un prāta. Cilvēks redz, ka viņš pilnīgi mainās. Viņš pirmoreiz sāk just, ka viņu vada kāda blakus vara. Tā ir īpatnība, kas raksturo izmaiņu sajūtu, kuras norisinās mūsu iekšējās garīgās attīstības procesā. (vairāk…)

Izrauties no laika spīlēm

Jautājums: Kā laiku sajūt kabalists, kurš atrodas garīgajā pasaulē?

Atbilde: Kabalistam laiks neeksistē. Pat vienkāršam cilvēkam laiks ir nosacīts jēdziens. Laiks – sajūta egoistiskajā vēlmē, kura no viena vienīga Bezgalības pasaules punkta izvelk laika asi.

Atbilstoši tam, cik tālu tu atrodies no Bezgalības pasaules, attiecīgi tam atrodies tālāk no laika nulles punkta.

Un jo dziļāk tu iegrimsti vēlmē baudīt, nolaižoties arvien zemāk mērojot pasauļu pakāpes, jo vairāk izstiep laiku. Proti, darbību skaits, kuras tev nepieciešams izpildīt, lai sasniegtu Bezgalības punktu, formē tev laika jēdzienu.

Tavā šodienas stāvoklī tu neizdari šādu aprēķinu attiecībā uz darbībām, kuras tu veic. Šis aprēķins tev nav skaidrs un apslēpts, jo tilpne un gaisma tevī nestrādā pēc tavas vēlēšanās. Turklāt, ja process nenotiek saskaņā ar tavu vēlmi, tad tas norisinās no tevis slēptā veidā. (vairāk…)

Tikai gaisma uzvarēs nelabojamu grēcinieku

Jautājums: Ar ko sākas īsta prasība pēc atdeves? Kā uzvarēt sevī nelabojamu grēcinieku?

Atbilde: Mums nav īstas prasības pēc atdeves un nevar būt, līdz brīdim, kad uz mums iedarbosies gaisma. Tad, kad atnāks gaisma, tu jutīsies pārsteigts: vai patiešām šī atdeves īpašība ir tāda – pretsvarā visam, ko tu pirms tam juti.

Tas ir kas pilnīgi jauns. Cilvēkam mūsu realitātē nav nekādas iepriekšējas sagatavošanās un tāda paša veida iepriekšēju sajūtu. Un kad viņā rodas šī smalkā sajūta, viņš sāk darboties pat vēl neapzināti, lai varētu tai pietuvoties. Visu savu dzīvi, visas attiecības un visu notiekošo viņš piepeši sāk pievienot tikai šim mērķim – saplūsmes piliena sasniegšanai ar augstāko.

Pirmoreiz viņā mostas iekšēja tieksme pēc kaut kā, kas no viņa ir atdalīts. No šī brīža un tālāk viņš sāk attīstīties. (vairāk…)

Augstākās realitātes ceļvedis

Katrreiz, uzsākot kabalas grāmatu studēšanu  un īpaši Zoar Grāmatu, mums vispirms jāpasakās par stāvokli, kuru esam izpelnījušies. Turklāt esam izpelnījušies apgūt atdeves īpašību, atdeves pasauli, savienoties ar spēka Avotu, kurš spēj mainīt un pacelt mūs augšup pāri dzīvnieciskajai pakāpei uz cilvēcisko. Tad mēs atradīsimies atdevē un mīlestībā pret tuvāko un Radītāju.

Tas nozīmē, ka jānovērtē tas „aparāts”, tas līdzeklis, kas atrodas pašlaik mums priekšā, – īpaša grāmata, kuru lasot, es nodibinu saikni ar augstāko pasauli. Ja es to augstu vērtēju, ja tiecos augšup un izjūtu dievbijīgas trīsas, tad ar grāmatas lasīšanu spēšu veikt ar sevi nepieciešamās darbības. Taču ne tāpēc, lai tikai mainītos, bet lai nonaktu pie atbilsmes ar to, kas atrodas ārpus manis.

Man šķiet, ka man visapkārt ir liela pasaule un dotajā momentā tas tā arī ir. Taču pēc tam es atklāšu, ka visa šī pasaule ir manas tilpnes/ vēlmes. Tad es uztveršu tās kā sava ķermeņa daļas, ar to izveidojot attieksmi pret Augstāko spēku, kas mani radīja un būšu ar to saplūsmē. (vairāk…)

Vienkārtējā apslēptība arī ir saikne

Bāls Sulams „Radītāja apslēptība un atklāšana”: Vienkārtējā apslētībā cilvēks neredz Radītāja labsirdīgo vaigu. Taču, ja viņš tic, protams, ka tā vai citādi, Radītājs viņam visu sūta – kā sodu par iepriekšējiem pārkāpumiem vai tāpēc, lai beigās aplaimotu, – ja viņš neuzskata notiekošo par aklu likteni un nejaušību, tādā gadījumā tomēr redz Radītāja pretējo pusi.

Tāda ir vienkārtējā apslētība – stāvoklis, kurā cilvēks virzās uz priekšu garīgā ceļā. Viņš vēl nav nonācis pie atklāsmes, taču sajūt noteiktu procesu un noteiktas problēmas saista tikai ar Radītāju.

Viņa problēma ir tajā apstāklī, ka viņš nespēj attaisnot Radītāju. Par to liecina ciešanu sajūta. No vienas puses, ja cilvēks varētu attaisnot Radītāju, viņš neizjustu ciešanas, bet no otras puses, nav iespējams ciest un būt par to pateicīgam. Ja jau tev nākas izjust ciešanas, tas nozīmē, ka tev ir slikti. Mūsu pasaulē var just vienu, bet runāt citu, turpretī garīgajā tā nemēdz būt: ko jūti, par to arī „runā”. Ja tu izjūti ciešanas, tev nelīdzēs teatrāli žesti, skaisti vārdi un smaidi izrādīšanai. (vairāk…)

Godbijība mīlestības spēka priekšā

No Rabaša vēstules (Nr. 40): Laikā, kad cilvēks sāk just biedru mīlestību, acumirklī viņu pārpilda prieks un bauda. Tas viņam ir kas jauns – viņš vienmēr zināja, ka izņemot viņu pašu, neviens neparūpēsies par viņa labsajūtu.

Taču tad, kad viņš redz, ka biedrs par viņu rūpējas, tad viņu pārņem apbrīnojams prieks, un viņš jau vairs nespēj raizēties par sevi pašu. Viņš var tikai pielikt pūles tajā, kas nes labpatiku. Turklāt, ņemot vērā, ka rūpes par biedru sāk sniegt viņam baudījumu, viņam nav vairs vēlēšanās domāt par sevi pašu. Un mēs redzam, ka dabā pastāv bezgalīgi uzticīga mīlestība, kas modina cilvēkā vēlmi „atcelt sevi”…

Mums piemīt informācijas dati, atmiņas, „rešimot”, kas nāk no kopējās dvēseles tilpnes. Visa sajūtamā un pat mums nesajūtamā realitāte atrodas mūsu iekšienē un pieder mums, kā tas bija pirms tilpņu sašķelšanās. Un tāpēc, tajā mirklī, kad cilvēks jūt vērstu attiecībā pret viņu mīlestību, taču ne egoistisko, kas pieņemta mūsu pasaulē, bet to, kas nāk no izlabotās kopīgās dvēseles augstumiem, no izlabotā avota, tas nekavējoties modina cilvēkā rešimo no kopīgās tilpnes, kas tagad tiek uztverta kā ārējā. (vairāk…)

Sagādā degvielu nebaltai dienai

Tikai iepriekšēja sagatavošanās izglābs mūs kritumos. Tad, kad kritums jau atnācis, no mums nav ko prasīt, jo ko gan jautāt tam, kas miris? Viņš atbrīvojas no visiem pienākumiem. Rodas jautājums, kāpēc tu sevi nesagatavoji šādam stāvoklim?

Tev jau laikus jāpiepilda visas rezerves, jāuzlādē visi akumulatori. Turklāt, kad pienāk kritums, ko nu vairs darīt. Tas ir gluži kā maiņstrāvas fāzes, kas mainās pēc sinusa likuma – gan augšup, gan lejup un vienas jānomaina uz otru rēķina: pārmaiņus atklājas gan tilpnes, gan gaisma.

Tas ir brīnumains stāvoklis – Radītājs atņēma mums egoismu, tādā veidā palīdzot. Rakstīts, ka Radītājs radīja ļauno sākotni. Taču tu dusmojies, ka tā ir ļauna, jo Viņš to no tevis paņem – tad rīkojies tagad! Taču tu bez viņa nespēj izdarīt pat mazu soli uz priekšu, pat ar pirkstu pakustināt. Ja atņemt tev visu egoismu, tu gulēsi kā miris un nevarēsi izkustēties no vietas. (vairāk…)

Vārstulis sirdī

Ja mēs būtu sagatavojušies kritumam, tad tagad varētu sacīt, ka tik daudz izdarījām tam gatavojoties, taču kritums tomēr izrādījās stiprāks par mums. Mēs turējāmies tik lielā mērā, cik ir iespējams ar iepriekš uzkrātajiem spēkiem, taču tomēr vienā no momentiem neizturējām. Turklāt mēs jau tad būtu varējuši noskaidrot savus vājos punktus un saprast, kāpēc tā notika.

Radītājs mums kādā no vietām pielika kāju priekšā. Kāpēc? Varbūt Viņš vēlējās mums atklāt trūkumus jau citā līmenī, daudzkārt augstākā, dziļāk radījuma iekšienē. Taču mums nekas nesanāca, un mēs vienkārši nokritām kā beigti.

Patiešām, nemēdz būt pacēlums bez krituma. Tādējādi mums jāpaliek uzticīgiem viens otram, gluži kā viena ķermeņa šūnas, kur katra atbild par visām, bet ja visas nebūs atbildīgas par vienu šūnu, tad tā arī nomirs. (vairāk…)

Pagriezt sprādziena vilni atpakaļ

Radījuma labošanās paredzēta, lai savienotos kopā. Tā ir sašķeltības labošana, kas notika lielā spradziena rezultātā, kas sadrumstaloja vienoto radījumu, vienu radīto vēlmi vairums daļās.

Viss mūsu darbs ir tajā aspektā, lai savienotu šīs daļas kopā. Saprotams, ka mums nav tāda spēka, kurš ļautu to izdarīt. Taču mēs varam šo stāvokli it kā pagriezt atpakaļ.

Reiz no saplūsmes mēs nonācām pie atsvešināšanās, bet tagad, juzdamies atsvešināti viens no otra, vēlamies atgriezties atpakaļ pie saplūsmes.

Mūsu iepriekšējā saplūsme ir ierakstīta mūsu informācijas gēnos (rešimot). Un ja mēs izgriezīsim tos uz āru un tā vietā, lai saņemtu savā labā un atgrūstu citus, – atgrūdīsim sevi un pieņemsim citus, tad sasniegsim saplūsmi. (vairāk…)