No Rabaša raksta „Mīlestība pret sevi un mīlestība pret Radītāju”: Pastāv egoistiskā mīlestība pret sevi un ir mīlestība pret Radītāju. Pārejas stadija starp tiem – mīlestība pret tuvāko. Caur mīlestību pret tuvāko nonāk pie mīlestības pret Radītāju.

Par to sacījis Rabīns Akiva: „Mīli tuvāko kā sevi pašu, par cik tas ir dižais Toras likums”. Un viedais Gilels, stāvot uz vienas kājas, atbildēja cilvēkam, kurš palūdza apmācīt viņu Toras zinībām: „Mans padoms: nedari otram to, kas nīstams tev pašam – visu pārējo piedomā pats”. Pateicoties mīlestībai pret tuvāko, tiek sasniegta mīlestība pret Radītāju, un tad visa Tora un visa gudrība atklājas tavā sirdī.

Cilvēkam ļoti grūti pieņemt un iekšēji piekrist tam, ka ceļš pie Radītāja ved caur mīlestību pret tuvāko. Un patiešām, tā ir tā pati mīlestība, tikai divās dažādās tilpnēs. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Ja garīgais ceļš tiktu sajusts kā patīkams, izdevīgs mūsu personīgajai dabai, mūsu egoismam, tad kurš no tā atteiktos? Visa pasaule mestos pie mums mācīties un apsēstos pie mācību sola. Ikviens atnāktu, ja sajustu tajā baudu un saldmi.

Neviens neatteiktos no tādas vilinošas iespējas atklāt savam skatienam nākotni, un saņemt visas zinības. Mūsu ego mūs stumtu uz priekšu, vilktu, neliktu ne sekundi mierā. Skaudība, baudkārība, godkāre cilvēkā degtu, solot viņam visus iespējamos šīs pasaules un augstākās pasaules piepildījumus, Paradīzes Dārzu. Tas viss viņu iedvesmotu un arvien stiprāk sev pievilktu.

Protams, tā tas nav un mums ir grūti saprast un nav iespējams piekrist tam, ka visa realitāte, izņemot mūs pašus, pretēja tam, ko mēs redzam. Īstenā realitāte ir pilnīgs piepildījums un bauda, augstākā spēka atklāsme. Tas viss atklājas atbilstoši atdeves īpašības pakāpei, kuru cilvēks iegūst. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.

Esam sliktāki par visiem citiem veidojumiem, jo viņi par to pat nedomā, viņiem nav vēl papildus vēlme, kas paceļas virs ķermeniskajām vajadzībām. Viņiem ir pilnīgi pietiekoši nodrošināt sevi ar bāzes vajadzībām: uzturs, sekss, ģimene un tas arī viss. Tāda ir dzīvnieciskā pakāpe. Daži no cilvēkiem arī rūpējas vienīgi par to, – tas ir, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmēm cilvēkā. Taču bez visa tā, mūsos ir arī cilvēciskā vēlme, kas izvirza jautājumu par jēgu un būtību: „Kādēļ es dzīvoju?” – un paceļas nedaudz augstāk par dzīvniecisko pakāpi.

Tad cilvēkam vairs nepietiek ar to, ka viņš vienkārši eksitē šajā pasaulē. Viņš vēlas uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāda ir viņa dzīves jēga. Šī vēlme kopējā skalā ieņem nākamo pakāpi pēc vēlmēm, kas virzītas uz ēšanu, seksu, ģimeni, goda apliecinājumiem un zināšanām. Es vēlos izzināt savu būtību, savu misiju, un šī prasība aizēno visu pārējo. Tieši šī prasība pa īstam nogāž mani līdz „dzīvnieciskajai” pakāpei. Labi, lai tā būtu, ja dzīvoju „dzīvniecisku” dzīvi un par to nezinu. Taču pašlaik savās vēlmēs es esmu cilvēks, bet sajūtās un sapratnē – „dzīvnieks”. Tas satriec mani pīšļos, es vienkārši nespēju tādā veidā eksistēt arī tālāk. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija - Nav komentāru→

Jautājums: Kā epigrāfu rakstam „Miers” Bāls Sulams min citātu no pravieša Jesajas sacītā: „Vilks dzīvos līdzās jēram, un tīģeris gulēs līdzās kazlēnam un telēns un jauns lauva, un vērsis būs kopā, un mazs zēns pār tiem valdīs”. Tad, kad šis laiks pienāks, kam būs grūtāk: vilkam līdzās jēram vai jēram līdzās vilkam?

Atbilde: Ikvienā no mums dzīvo vilks un jērs – vēlme saņemt un vēlme atdot. Saņemošā vēlme ir vilks, bet atdodošā – jērs. Viņi nevar dzīvot kopā abpusējas nesaderības dēļ. Vilks zina, ka spēj pieēsties, piepildīt sevi tikai ar jēru; bet jērs baidās, ka vilks viņu apēdīs. No otras puses, vilks zina, ka viņš neizdzīvos bez jēra, bet jērs zina, ka nespēs bez vilka virzīties uz priekšu – tā arī paliks par aitu.

Lūk, sanāk, ka viņi nevar pastāvēt viens bez otra un nespēj sadzīvot kopā. Kā lai viņi atrod tādu savstarpējo līdzsvaru, kad „vilks dzīvo ar jēru”? Kā divas pretējas vēlmes – egoistiskā un altruistiskā – var sadzīvot zem viena jumta? (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kapēc garīgais ceļš izveidots no nelaimēm? Kāpēc pat tos, kuri tiecas uz mērķi, Radītājs virza uz priekšu ciešanu ceļā?

Atbilde: Radītājs nevirza. Pastāv gaismu un tilpņu savstarpējās mijiedarbības negrozāms likums, un Radītājs šajā mehānismā nepiedalās. Ne jau Viņš sarīko nelaimes un problēmas – mēs paši tās izraisām attiecībā uz sevi, neizmantojot likumu pareizā veidā.

Pieņemsim, es paņemu rokās burku ar etiķeti „Indīga skābe” un padzeros no tās. Kas to ir sarīkojis: Radītājs vai es? Praktiski, es pats esmu uzsūtījis sev nelaimi. Un lai gan Radītājs izdarīja tā, ka skābe ir kaitīga cilvēka organismam, taču būtībā lieta ir manī: es paļāvos uz izņēmumu no noteikumiem, uz brīnumu. Taču brīnumi nenotiek. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Tiem, kuros ir punkts sirdī, kas saņemts vēl senajā Babilonijā un kas nonācis līdz mūsdienām, vai arī mostas tikai pašlaik – vienīgi viņiem ir brīvā izvēle. Viņos ir divi spēki: saņemšana un atdeve. Turpretī visos pārējos darbojas tikai viens spēks – saņemšana, vēlme baudīt, kas pilnībā viņus vada. Atdeves dzirkstele pagaidām vēl viņos guļ un neizpaužas.

Tāpēc viņos nav šo divu spēku klātbūtnes, starp kuriem varētu izvēlēties un nosliekt sevi un visu pasauli uz vienu vai otru pusi. Ja cilvēkos atmostas atdeves dzirksteles, viņi spēj mainīt savu likteni un visas pasaules likteni. Tāpēc tādi cilvēki tiek dēvēti par Israel, kas nozīmē  „taisni pie Radītāja” (Isra-el), jo pateicoties saņemtajai no Radītāja īpašībai spēj izdarīt izvēli un vērst sevi un pasauli uz labošanos.

Viņi ļoti atšķiras pat ar savu pasaulīgo raksturu, pateicoties tai dzirkstelei, kas viņos darbojas. Tikai viņiem, tiem, kuriem ir atdeves īpašības dzirkstele, tiek dota izvēles brīvība. Un tāpēc viņi ir pasaules iekšējā daļa, jo atrodas vistuvāk gaismai, kas aptver visu esošo. Caur viņiem gaisma var nonākt visā sistēmā, visās pārējās vēlmēs, pie visiem cilvēkiem, kurus mēs redzam šajā pasaulē. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 42. p.: Vienīgais visu mūsu ciešanu un mocību, visu mūsu pārkāpumu un kļūdu cēlonis ir pilnīga Augstākās vadības nesapratne.

Ja mēs spētu izprast Augstāko pārvaldi, tas ir, atklātu Augstāko spēku un uzzinātu, ko šis spēks no mums vēlas, noskaidrojot visas attiecības starp mums un Radītāju, mēs „tajā pašā brīdī atbrīvotos no jebkādām nelaimēm un ciešanām un acumirklī izpelnītos saplūsmi ar Radītāju ar visu sirdi un dvēseli”.

Taču mēs iepazīstam ne pašu Radītāju, kā kļūdaini domā cilvēks. Jebkura izzināšana ir iespējama pateicoties tikai mūsu īpašību izlīdzināšanai, tādējādi Radītāja izzināšana nozīmē sasniegt ar Viņu īpašību līdzību. Tikai attiecībā pret sevi es varu Viņu pārbaudīt, izmērīt, sajust. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No Rabaša raksta „Ābrams radīja Īzaku”: Mišnā rakstīts, ka pasaules pamatu veido trīs balsti: Tora, garīgais darbs un žēlsirdības darbi. Ābrams dēvēts par „žēlsirdības cilvēku”, jo atdeva visus savus spēkus cilvēku labā. Īzaks dēvēts par „darba balstu”, par cik lika savu dvēseli uz upuraltāra.

Turpretī Jēkabs dēvēts par „Toras balstu”, jo saņēma īstenību, un Tora tiek dēvēta par īstenības mācību. Jebkuram cilvēkam jāsasniedz šie trīs balsti, kuri atklājas viens aiz otra, pateicoties mūsu svētajiem pirmtēviem, kuri atklāja katrs savu balstu. Un saņemot šos visus trīs balstus, mēs arī spēsim iet tos pašus ceļus, kurus mums izklāja pirmtēvi.

Tādējādi esam dēvēti par izredzēto tautu, jo esam mantojuši no pirmtēviem trīs balstus, uz kuriem turas pasaule, tas ir, pateicoties tam, pasaule spēs sasniegt mērķi, kuram tika radīta. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Zoar Grāmata, nodaļa „Naso”, 93. p.: Tad, kad valda Laba un ļauna atzīšanas koks, kas pārstāv ikdienas šķīstumu un ikdienas nešķīstumu, tad šiem viedajiem, kas salīdzināmi ar sestdienām un svētku dienām, nav nekā vairāk par to, ko viņiem dod šie ikdienas cilvēki. Tāpat kā arī sestdienā nav nekā vairāk par to, ko izlabo ar tās palīdzību ikdienās.

Cilvēks pats par sevi, savā pamatā ir tikai punkts. Visu savu „ķermeni”/ vēlmi viņš saņem no apkārtējo loka ar gaismas palīdzību, kas atgriež pie avota. Turklāt šo „ķermeni” piepilda gaisma, Radītājs, kas tajā atklājas.

Tāpēc kabalisti raksta par to, kā cilvēks caur vēlmēm/ tilpnēm/ kelim, kurus saņem no sabiedrības, katrreiz atklāj Radītāju. Viss, par ko rakstīts Zoar Grāmatā, ir Radītāja atklāsmes līmeņi tajās vēlmēs, kuras mēs saņemam no apkārtējo vides. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks, ZOAR - Nav komentāru→

Pastāv divi galvenie iekšējie stāvokļi: trimda un atbrīvošanās. Pēc savas būtības abi šie stāvokļi attiecas uz garīgo. Nav iespējams sajust sevi trimdā, ja līdz mums nenonāk atbrīvošanās atskaņa, atspulgs.

Bērni, kuri dzima Sibīrijas nometnēs, reizēm tur palika daudzu gadu garumā, bez jebkādas iespējas iznākt brīvībā. Viņiem tā bija vesela pasaule, visa planēta. Jā, viņiem stāstīja par kādu citu dzīvi, taču viņi paši dzīvoja un uzauga nometnes apstākļos, neredzot neko citu.

Jebkuru lietu mēs iepazīstam izejot no pretstata. Nav pietiekami tikai ar atšķirību – ainas pilnībai tai ir jākļūst diametrālai. Piemēram, ja es vēlos sasniegt mīlestību, tad man jānolaižas līdz ienaidam: jo vairāk naida, jo vairāk mīlestības es spēšu iegūt, līdz tā „nosegs visus pārkāpumus”, kļūstot absolūta. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Kabalas izplatīšana - Nav komentāru→