Category Archives: Ikdienas nodarbība

Tas, kas mani velk atpakaļ

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 10. p.: Radītājam nav raksturīga nekāda saņemšana – Viņš vēlas tikai atdot. Turpretī nešķīstiem spēkiem (klipai) nav raksturīga nekāda atdeve – tie vēlas tikai saņemt savam labumam. Nav lielāka pretmeta kā šis.

Jautājums: Kas ir klipa?

Atbilde: Klipa ir tas, kas aizšķērso man ceļu satuvināties ar Radītāju. Es redzu šo klipu kā spēku, kas liek man šķēršļus.

Patiesībā sakot, kas man var traucēt?

Es vēlos baudīt, tas nozīmē, ka man traucē visi iespējamie baudas veidi, kas novērš manu uzmanību, novirza mani no pielīdzināšanās Radītājam, attur no virzības uz vienotību un atdevi. Lūk, šādas baudas izpausmes arī tiek dēvētas par „nešķīstību”. (vairāk…)

Lauks, ko apmirdz gaisma

Galvenais, izlabot savu attiekmi pret realitāti un saprast, ka visa pasaule ir Šhina, Radītāja parādība. Tikai šī parādība patreiz man atklājas kā nedzīvā, augu, dzīvnieku daba, cilvēki – visa man apkārt esošā pasaule, kura, kā man šķiet, atrodas ārpus manis. Patiesībā tas viss ir Radītāja atklāsme, kurš patreiz atrodas apslēptībā un kurš tiek uztverts pretēji tai formai, kurai ir jābūt.

Visa šī pretējā aina skaidrojama tikai ar mūsu īpašību pretstatu. To var izlabot, ja papūlēties raudzīties uz šo realitāti ar skolotāja, grupas, grāmatu, izplatīšanas palīdzību, visiem spēkiem cenšoties to uztvert kā pilnību, meklēt, kas mums pietrūkst, lai sasniegtu šādu attieksmi un nostiprinātos, pateicoties tuvāko lokam. Tad pakāpeniski, pateicoties mūsu pūlēm, „grasis pie graša uzkrāsies liels kapitāls” un mēs sāksim sajust, ka jālabojas tikai pašiem, bet viss, kas atrodas ārpus mums, ir svētā Šhina vai dvēsele. (vairāk…)

Matērijas daļiņa līdzās gaismas dzirkstelei

Mēs atrodamies Bezgalības pasaulē. Taču šajā Bezgalībā ir tikai ļoti maza gaima: Nefeš de-Nefeš, kas radījusi radījumu „no nekā”, kā vēlmes baudīt mazu smilšu graudiņu. Tā ir tikai Bezgalības pasaules sākotnējā, saknes stadija. Kāpēc tādā gadījumā tā tiek dēvēta par bezgalīgu?

Tāpēc, ka, izņemot šo gaismas dzirksteli un mazu matērijas daļiņu, nekas vairāk nepastāv. Viss pārējais rodas, pateicoties gaismas dižumam šī mazā radījuma sajūtās, pateicoties radījuma cieņai pret gaismu, kas to ir radījusi un rūpējas par to. No šī diženuma izzināšanas arī rodas Bezgalības pasaules sajūta.

Pēc tam, kad šis mazulītis sāk attīstīties un kļūst arvien patstāvīgāks, tā sajūtās dzimst veselas pasaules. Sākumā tas atnāk instinktīvi, gaismas ietekmē. Taču rezultātā attīstība nonāk līdz tādam punktam, kurā atrodamies patreiz. Ja tagad no šī stāvokļa mēs pacelsimies atpakaļ augšup, izmantojot visus mums sagatavotos priekšdarbus, tad sasniegsim patieso Gaismas dižuma izzināšanu. (vairāk…)

Saplūsme – divu vienotne

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 13. p.: Radītāja mūžībā pagātne, nākotne un tagadne ir vienots veselums. Nākotne Viņam ir kā tagadne… Īpašību līdzība, kas atklāsies labošanās beigās, momentāni radās Radītaja mūžībā.

Par to ir sacīts: „Darbības beigas ieliktas sākotnējā nodomā”. Galīgā forma jau pastāv, turklāt, izņemot to, citas formas nekad nav bijis. Turpretī tas, kas norisinās ar mums, ir galīgās formas apzināšanās process, virzienā no mūsu būtības uz Radītāja būtību. Pakāpeniski šis attālums pārvēršas Radītāja izzināšanā.

Tas dod mums divkāršu labumu: no vienas puses, mēs paliekam par radījumiem, taču, no otras puses, sasniedzam Radītāja statusu. Radījums nevar būt par radījumu, ja neatrodas personīgajās īpašībās, – taču tai pat laikā mēs iegūstam Radītāja īpašību un nonākam līdz pilnībai, kas slēpjas Viņā. (vairāk…)

Uzticības eksāmens garīgajam

No raksta „Tas, kas nāk no sirds” („Šamati”, 25. raksts): Pastāv viens padoms: pieķerties savam skolotājam un grāmatām iekšējā līmenī, ko dēvē „gūstot no grāmatām un to autoriem”. Tikai pateicoties saplūsmei ar viņiem, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labāko pusi.

Pretējā gadījumā nekādi strīdi un viltibas viņam nepalīdzēs mainīt savas domas. Visi viņa prātīgie argumenti, ar kuru palīdzību viņš veido savus secinājumus, ka pastāvīgi nepieciešams iet Radītāja ceļu, balstās uz saplūsmi ar viņa skolotāju. Kā tikai zaudēs šo pamatu, izzudīs viss šo argumentu spēks, jo viņam vairs nebūs uz ko balstīties.

Tad, kad pēc ilgstošām likstām, dzīves jēgas meklējumiem vai mēģinājumiem apspiest šo jautājumu ar antidepresantiem, cilvēkam beidzot atklājas ceļš un viņu atved uz kabalistisko grupu, pie skolotāja, viņa ceļā rodas uzdevums, – kā mainīt viedokli, kas vērsts uz sevi un uz pasauli, kā mainīt savu uztveri. (vairāk…)

Lūgšana par sevi tikai kaitē

No Bāla Sulama rakstiem „Gudrības augļi”: Kopīgas lūgšanas laikā cilvēkam aizliegts atrauties no pārējiem un lūgt par sevi, pat ja arī viņš vēlas sniegt Radītājam prieku, taču vēlas darīt to pats, nevis kopā ar pārējiem. Tas, kurš atraujas no sabiedrības un lūdz par savu, personīgo dvēseli, neveido to, gluži otrādi, nodara ļaunumu savai dvēselei, kļūdams par to „augstprāti, ar kuru Radītājs nespēj atrasties kopā”.

Nav viegli pārvarēt šo grūto psiholoģisko problēmu. Mūsu ego neļauj mums apzināties, atcerēties, apgūt un pieņemt noteikumu, ka tikai, izejot no sava ķermeņa robežām, tur ārpusē mēs atradīsim savas dvēseles tilpni. Turpretī viss, kas man tagad psiholoģiski šķiet kā mans „Es” – pastāv tikai manā fantāzijā, lai es atceltu šo priekšstatu, anulētu un redzētu sevi ārpus tā.

Lai šo faktu, šo pasaules uztveri pieņemtu un ar to dzīvotu, mums nepieciešams spēcīgs biedru atbalsts, mācības, neatlaidīgs darbs un savstarpējais galvojums. No tā sākas jebkura labošanās darbība, jo egoisms ikreiz pieaug un no jauna jāstrādā ar šo papildu nastu, lai, neskatoties uz to, izlemtu, ka mūsu tilpne atrodas ārpus tā. (vairāk…)

Kas veido apslēptību?

Jautājums: Kas veido apslēptību?

Atbilde: Apslēptība ir radīta no mūsu sabojātajām jūtām un prāta. It kā es pūlos ko saprast, bet man tas neizdodas. Es pielieku pūles, lauzu galvu, mēģinu pietuvoties no vienas puses, no otras, taču nespēju to izprast. Es atrodu kādas detaļas, pie kurām pieķerties, taču nespēju iekļūt iekšienē, lai tas nostiprinātos galvā. Tā visa iemesls – saiknes trūkums, tas ir, uztveres instrumentu trūkums.

Tas ir kā izjaukts puzlis, kas jāsaliek kopā, lai katrs izcilnis nonāktu tam paredzētajā dobumā. Tas pats arī šeit: manī trūkst vajadzīgo dobumu manā vēlmē, lai manī ienāktu pužļa gabaliņš un savienotos ar mani. Tad piepeši es sapratīšu, sajutīšu, man pēkšņi atklāsies aina. (vairāk…)

Liktenis mainās atbilstoši izaugsmei

Liktenis ļoti mainās atbilstoši izaugsmei. Katram tiek dotas savas grūtības, taču nevajag citus apskaust. Mēdz būt tādas iekšējās problēmas, kuras nav redzamas no malas un liekas, it kā cilvēkam ir viss labākais, visu dzīvi viņu pavadījusi veiksme un nekad nav bijušas finansiālas problēmas. Taču mēs nezinām, kādus iekšējos vai ārējos šķēršļus, kas nav saredzami no malas, viņš pārvar. Šeit nevienam netiek dota priekšroka.

Ja labošanās ir dziļāka, tā ir kvalitatīvāka un tāpēc tā ir daudzkārt spēcīgāka salīdzinājumā ar labošanos, ko piešķir ārējās problēmas. Tas līdzinās tam, kā strādniekam jāstrādā vesela nedēļa, lai nopelnītu tik pat daudz, cik nopelna speciālists par vienas dienas darbu vai pat vienas stundas darbu. Tas jau ir atkarīgs no dvēseles saknes.

Mes ar jums tieši arī nodarbojamies ar vissvarīgāko darbu. Tas ir zems, melnais darbs – darbs, kas vērsts uz pasaules labošanu tās vismaziskākajā pakāpē, kurā tā patreiz atrodas. Un šis darbs ir īpašs un godājams. Tas ir jasajūt, jāsaprot un jāpateicas. (vairāk…)

Atdzimšana no mirušajiem

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 3. p.: „Ķermenis” nīstams tik lielā mērā, ka uzreiz jau no dzimšanas brīža ir notiesāts uz nāvi un apbedīšanu. Turklāt Zoar Grāmatā ir sacīts, ka iekāms „ķermenis” pilnībā nesatrūdēs, dvēsele nespēs pacelties uz savu vietu paradīzes dārzā. Ja tā ir, kāpēc tad „ķermenim” obligāti no jauna jāpaceļas pie „atdzimšanas no mirušajiem”? Vai tad Radītājs nespēs sniegt baudu dvēselēm bez ķermeņa?

Patiešām, kamdēļ gan no jauna atdzīvināt „ķermeni”? Un kas būs ar dvēseli? Vai tā atkal nolaidīsies no paradīzes dārza lejup?

Vēl nesaprotamāki ir viedo vārdi par to, ka „mirušajiem” jāatdzimst ar saviem trūkumiem, lai neteiktu: „Tas ir cits ķermenis”. Pēc tam Radītājs izārstēs viņu trūkumus. (vairāk…)

Nekam nevajadzīgās pārpilnības lāsts

Jautājums: Šodien daudzi domājoši cilvēki mierina sevi „ar ekoloģiskiem” sapņiem: „Mēs aprijam planētas resursus. Apstāsimies un saglabāsim mūsu bērniem apkārtējo vidi…”

Atbilde: No vienas puses, tāpat arī es biju domājis. Taču, no otras puses, mēs atklājam, ka tas īsti nav pareizi. Patiesībā, interesentu netrūkst abās „zaļās” frontes pusēs. Reizēm cīņa par „zaļumiem” maksā daudz dārgāk nekā ekoloģiskais zaudējums.

Vispirms ir janoskaidro, ka tieši mēs nopostām dabu: ar savām savstarpējām attiecībām vai tehnogēno iedarbību?

Savā laikā maltusiānisti un demogrāfi kliedza, ka Zeme nespēs mūs nodrošināt ar iztiku. Taču rezultātā mums ir pārtikas pārpalikums un dažām valdībām jāsubsidē fermeri, lai viņi neražotu par daudz. Patiesībā, ja ēdienu nemest atkritumos, tas pietiktu visiem. (vairāk…)