Category Archives: Ikdienas nodarbība

Vēl un vēl viens saplūsmes punkts

Realitāte ir nemainīga – Radītājs pastāvīgi ir labs un pastāvīgi dāvā savu Bezgalīgo gaismu. Viņš neko nemaina, augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un viss ir atkarīgs tikai no mūsu tilpnēm, vēlmēm. Tāpēc nevajag gaidīt, ka dzīvē kas mainīsies.

Šāda pieeja darbojas tikai attiecībā uz masām, tās pakļaujas laika telpai. Turpretī personība, kurai saviem spēkiem jātklāj labestība, kas nāk no vienīgā Augstākā spēka un kas sniedz labu visiem bez izņēmuma, gan grēciniekiem, gan taisnīgajiem, pastāvīgi un mūžīgi – dota iespēja atklāt to nevis „savā laikā”, atbilstoši visas cilvēces dabiskajai attīstības gaitai, bet virs tā, „paātrinot laiku”.

Sacīts, ka „Israēls atrodas augstāk par visām veiksmes un likteņa zīmēm, apgaismojot (paātrinot) laikus”. Israēls, tas ir, „cilvēks, kurš tiecas tieši pie Radītāja” (jašar-eļ), Viņu atklāt, jau tagad tiek aicināts atklāt galīgo izlaboto stāvokli (Gmar Tikun) – pastāvīgo, mūžīgo un jau eksistējošo. (vairāk…)

Tīklveida galvojums

Jautājums: Kas ļauj domas spēkam izvest cilvēku no viņa būtības? Kapēc mūsu kopējās domas potenciāls ir stiprāks par mūsu būtību?

Atbilde: Mēs atrodamies nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa būtībā. Mūsu vēlmes kopumā tiecas pēc uztura, seksa, ģimenes, goda apliecinājumiem, varas un zinībām. Tā arī ir mūsu būtība.

No otras puses, no tuvāko loka es saņemu spēkus, kas attiecas uz augstāku, garīgo pakāpi. Ja apkārtnē valdīs kopīgs nodoms, tad tas uz mani simtprocentīgi iedarbosies.

Šodien šīs parādības jau izpaužas: domas klejo pa pasauli līdzīgi vīrusiem, pārejot no viena cilvēka pie otra. Tās ne vien „lidinās gaisā”, tās ir saistošā tīkla daļa, šo tīklu mēs pagaidām nesajūtam, lai gan tas aptver mūs visus stingrām saitēm. (vairāk…)

Kad kritīs piekškars

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 20. p.: Mūsu „ķermenis” tā sliktajā formā, kas dots mums tagadnē, nenoniecina mūsu būtību, par cik tam un visiem tā ieguvumiem jāpazūd bez pēdām kopā ar visu nešķīstības sistēmu, kas ir to avots. Turpretī katrs, kam būs jāsadeg, jau līdzinās sadegušajam, it kā viņa nekad arī nebūtu bijis.

Dvēsele (nefeš), kas ietērpusies šajā „ķermenī”, arī ir tikai viena vēlme, taču vēlme atdot, kas nāk no četru šķīsto pasauļu ABeJA sistēmas. Tā nepastāv mūžīgi, par cik šī dodošās vēlmes forma līdzinās dzīvības Avotam un ir nemainīga.

Mēs atrodamies bezgalīgajā realitātē, bet visas pasaules (olamot), tas ir, apslēptības (alamot) ir tikai „filtri”, kas mums adaptē Bezgalības ainu, apslēptības pakāpes, kas eksistē tikai mūsu uztverē. Tās pazudīs, tikko mēs spēsim anulēt savu „ķermeni” – egoistisko vēlmi. (vairāk…)

Kāpēc izmira dinozauri?

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 18. p.: Cilvēks ir visa, kas radīts, centrs, bet pārejiem veidojumiem nav personīgās nozīmības un vērtības, izņemot to, cik lielā mērā tie ir noderīgi cilvēkam ceļā uz pilnības sasniegšanu. Tāpēc tie paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku, bez jebkāda aprēķina attiecībā uz sevi.

Visiem nedzīvās, augu un dzīvnieciskās dabas veidojumiem nav savas personīgās vērtības, tie nevar sevi izlabot un tāpēc paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku. Citādi sakot, cilvēks atklāj, ka visi šie radītās radības veidi, Visums, visa Zemes flora un fauna, atrodas tajā bez aprēķina attiecībā uz sevi pašiem, līdzīgi tam, kā mūsu fiziskajā ķermenī saglabājas iepriekšējās dabas pakāpes. (vairāk…)

Vispārējā programma un katrs tās solis

Jautājums: Kāpēc sacīts, ka „Bauslis glābj tikai tad, kad cilvēks ar to nodarbojas, turpretī Tora glābj pastāvīgi, pat tad, kad ar to nenodarbojas”? Kāpēc vispār pastāv labojumā šāds sadalījums?

Atbilde: Par Toru dēvē gaismu, kas atrodas apkārt cilvēkam viņa garīgajā ceļā. Pat tad, kad izzūd iekšējā gaisma, kas piepildīja tilpni esošajā pakāpē, apkārtējais gaismojums paliek un atbalsta cilvēku. Ja cilvēkam nemirdz nekāda gaisma, viņš vispār pārstāj eksistēt. Visa dzīvība turas tikai pateicoties gaismai.

Tad, kad cilvēks nepilda „bausli”, proti, neatklāj specifisko gaismu Hasadim vai Hohma, pateicoties stāvoklim, kuru viņš ir sasniedzis, tad jebkurā gadījumā ir vispārējā pagaisma, kas dēvēta par „Toru”. Tā ir vispārējā radījuma programma, kas cilvēkam atrodas priekšā un viņam staro. Viņš to saprot, taču esošajā momentā nenodarbojas ar kādu no tās punktiem, konkrētu labošanos. (vairāk…)

Kā attaisnot to, ko attaisnot nav iespējams

Jautājums: Kā lai attaisno Radītāju, ja acu priekšā redzi smagas ciešanas, nāvīgi slimus cilvēkus?

Atbilde: To patreiz nav iespējams attaisnot, mēs taču nevēlamies melot vai izlikties, pierunāt sevi vai klausīties citu mierinājumus. Pastāv dažādas psiholoģiskas ietekmes metodes, kas ļauj mainīt cilvēka viedokli par notikušajiem ar viņu traģiskajiem notikumiem. Taču kabalisti klāsta, ka acīmredzamas izmaiņas iespējamas tikai saskaņā ar noteikumu, ja uz cilvēku iedarbojas Augstākā gaisma, kas atgriež pie Avota, kura viņu ietekmēs un mainīs viņa stāvokli.

Stāvoklis ir pakāpe, uz kuras cilvēks atrodas. Tad viņš citādi raudzīsies uz notiekošo, citādi jutīs un sapratīs atbilstoši jaunajai pakāpei, kuru patreiz sasniedzis, pateicoties gaismai. Šādā gadījumā šī pārmaiņa tiks izraisīta nevis ar to, ka viņam sagrozījuši galvu, pārliecinājuši apkārtējie. Tāda veidā viņi māna viņu un neļauj saredzēt patiesību, it kā dod nomierinošas zāles. Viņi pūlas viņam parādīt, ka viss ir kārtībā un tādējādi melo viņam un aizšķērso viņam ceļu uz īstenību. (vairāk…)

Darbā ieplānotās avārijas

No Rabaša raksta “Kāpēc aizliegts svētīt tukšu galdu”: Cilvēkam ir jātic, ka visi viņa kritumi doti tādēļ, lai katrā kritumā viņš sajustu Radītāja palīdzības nepieciešamību. Šāda vajadzība ir tilpne, kas var piepildīties ar Radītaja gaismu.

Tikai Radītājam ir zināms, cik lielai ir jābūt cilvēka vēlmei, viņa tilpnei. Tad, kad Radītājs redz, ka šī tilpne jau pietiekama, lai saņemtu gaismu, Viņš acumirklī to piepilda. Tāpēc nevajag krist izmisumā no kritumiem, bet jātic, ka “acumirklī atnāks Radītāja glābiņš” un katrs kritums var kļūt pēdējais piliens, kas pietiekams, lai izveidotu tilpni, kas nekavējoties tiks piepildīta ar Radītāju.

Visi traucēkļi nav šķēršļi, bet “palīdzība no pretējā”. Katrā problēmā uzreiz jāpamana Radītāja aicinājums, kurš tādā ceļā vēlas pietuvināt sev cilvēku un tāpēc modina tevī attālinājuma sajūtu. Tad tev rodas iespēja pacelties virs sava trūkuma sajūtas, virs traucēkļa un tiekties uz saplūsmi, uz atdevi. Pēc dažiem tādiem gadījumiem tu sasniegsi vēlmes spēku, kas pietiekams, lai piepildītos ar Radītāja atklāsmes gaismu. (vairāk…)

Visi trumpji mūsu rokās

Jebkurā garīgajā stāvoklī, atrodoties uz garīgajām pakāpēm, ir iekšējā gaisma un apkārtējā gaisma. Taču mūsu stāvoklī, iekāms vēl neesam sasnieguši samazinājumu un ekrānu, mēs varam saņemt palīdzību tikai no apkārtējās gaismas.

Apkārtējās gaismas spēks ir atkarīgs no mūsu vērtējuma, kā mēs godājam augstāko, nākamo pakāpi, tas ir, Radītāju. Taču mēs neesam spējīgi Viņu novērtēt, mums doti tikai daži līdzekļi, kurus izmantojot, mēs varēsim attīstīt sevī Augstākā diženuma sajūtu. Augstākais mums ir grupa, skolotājs, grāmatas, proti, studijas, kas stāsta mums par garīgo pasauli, turpretī Radītājs ir apslēpts un Viņš aiz tā visa slēpjas.

Ar visu šo līdzekļu palīdzību, mēs sākam augstu vērtēt to Augstāko, kurš atrodas ārpus mums: grupu, skolotāju, grāmatas, ar nolūku pielīdzināties Radītājam, lai sagādātu Viņam labpatiku. Lai gan patreiz mēs to nesajūtam, taču pat ja mēs vienkārši runājam par to un pūlamies to sajust vismaz dažreiz, tad līdz ar to mēs sevī ceļam augstumā augstākā diženumu. Pienāks diena, kad šis diženums kļūs tik nozīmīgs, ka ļaus mums sajust līdzās Viņa klātbūtni. (vairāk…)

Saskarsmes valoda ar Radītāju

Pirmtēvu izteicieni: Viss ir dots pret ķīlu, pārdotava atvērta un tirgotājs dod uz parāda, grāmata atvērta un roka pieraksta un jebkurš, kas vēlas ņemt uz parāda, lai atnāk un paņem. Turpretī parādu piedzinēji ikdienu atkal un atkal apstaigā un piedzen no cilvēka parādu, ar viņa ziņu un bez viņa ziņas, un viņiem ir uz ko balstīties. Turklāt tiesa ir taisnīga, un viss ir gatavs mielastam.

Jautājums: Vai „taisnīga tiesa” ir tas verdikts, kas tiek piespriests dvēselei?

Atbilde: Protams. Mēs satuvināmies ar tiesas un žēlsirdības palīdzību, balstoties uz „rūgtumu” un „saldmi”. Tie māca mūs, attīsta, lai mēs varētu sajust Radītāju. Viņš pats arī pauž pret mums „rūgtu” un „saldu” attieksmi, proti, runā „valodā”, kuru mēs spējam saprast. Tieši tāpat vecākiem attieksmē pret bērnu nākas pārgrozīt savus izklāstus tajās vai citās iedarbības formās, – viņam patīkamās vai ne ļoti. (vairāk…)

Kur ietērpjas dvēsele?

Bāls Sulams „Miers”: Lai gan ir iespējams redzēt ķermeņu nomainīšanos mūsu pasaulē, taču dvēseles nemainās, tās tikai pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Jaunu dvēseļu nav: vienas un tās pašas dvēseles ietērpjas jaunos ķermeņos.

„Ķermenis” ir saņemošā vēlme. Ja ķermenim ir nolūks atdeves dēļ, tad saskaņā ar īpašību līdzības likumu, tajā ietērpjas gaisma. Pirmā, vismazākā, šīs gaismas daļiņa, pirmā dvēseles pakāpe, tiek dēvēta par „nefeš”. Kopumā gaismai, kas ietērpjas izlabotajā vēlmē, ir cits dvēseles līmenis, nešama. Turklāt visaugstākās gaismas haja un jehida mēs nespēsim atklāt līdz labošanās nobeigumam.

Vispār realitātē eksistē tikai tilpne un gaisma. Mēdz būt tā, ka gaisma nevar izpausties tilpnē un tikai nedaudz to „apmirdz”, uzturot tajā dzīvību. Mēdz būt arī tā, ka tilpne sasniedz līdzību ar gaismu – nolūku. Saņemošā vēlme pastāvīgi atrodas pretstatā gaismai, kura pilnībā vērsta uz atdevi. Taču, ja virs vēlmes ir nolūks atdeves dēļ – „ticība, kas augstāka par zināšanām” vai „atstarotā gaisma”, tad zināmā mērā tā līdzinās gaismai un var to saņemt. Starp tām jau pastāv saikne un vēlmē ienākošā gaisma tiek dēvēta par „nefeš” vai „ruah”, vai „nešama”. (vairāk…)