Vēl un vēl viens saplūsmes punkts
Realitāte ir nemainīga – Radītājs pastāvīgi ir labs un pastāvīgi dāvā savu Bezgalīgo gaismu. Viņš neko nemaina, augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un viss ir atkarīgs tikai no mūsu tilpnēm, vēlmēm. Tāpēc nevajag gaidīt, ka dzīvē kas mainīsies.
Šāda pieeja darbojas tikai attiecībā uz masām, tās pakļaujas laika telpai. Turpretī personība, kurai saviem spēkiem jātklāj labestība, kas nāk no vienīgā Augstākā spēka un kas sniedz labu visiem bez izņēmuma, gan grēciniekiem, gan taisnīgajiem, pastāvīgi un mūžīgi – dota iespēja atklāt to nevis „savā laikā”, atbilstoši visas cilvēces dabiskajai attīstības gaitai, bet virs tā, „paātrinot laiku”.
Sacīts, ka „Israēls atrodas augstāk par visām veiksmes un likteņa zīmēm, apgaismojot (paātrinot) laikus”. Israēls, tas ir, „cilvēks, kurš tiecas tieši pie Radītāja” (jašar-eļ), Viņu atklāt, jau tagad tiek aicināts atklāt galīgo izlaboto stāvokli (Gmar Tikun) – pastāvīgo, mūžīgo un jau eksistējošo. (vairāk…)
Jautājums:
Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 20. p.: Mūsu „ķermenis” tā sliktajā formā, kas dots mums tagadnē, nenoniecina mūsu būtību, par cik tam un visiem tā ieguvumiem jāpazūd bez pēdām kopā ar visu nešķīstības sistēmu, kas ir to avots. Turpretī katrs, kam būs jāsadeg, jau līdzinās sadegušajam, it kā viņa nekad arī nebūtu bijis.
Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 18. p.: Cilvēks ir visa, kas radīts, centrs, bet pārejiem veidojumiem nav personīgās nozīmības un vērtības, izņemot to, cik lielā mērā tie ir noderīgi cilvēkam ceļā uz pilnības sasniegšanu. Tāpēc tie paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku, bez jebkāda aprēķina attiecībā uz sevi.
Jautājums:
Jautājums:
No Rabaša raksta “Kāpēc aizliegts svētīt tukšu galdu”: Cilvēkam ir jātic, ka visi viņa kritumi doti tādēļ, lai katrā kritumā viņš sajustu Radītāja palīdzības nepieciešamību. Šāda vajadzība ir tilpne, kas var piepildīties ar Radītaja gaismu.
Jebkurā garīgajā stāvoklī, atrodoties uz garīgajām pakāpēm, ir iekšējā gaisma un apkārtējā gaisma. Taču mūsu stāvoklī, iekāms vēl neesam sasnieguši samazinājumu un ekrānu, mēs varam saņemt palīdzību tikai no apkārtējās gaismas.
Bāls Sulams „Miers”: Lai gan ir iespējams redzēt ķermeņu nomainīšanos mūsu pasaulē, taču dvēseles nemainās, tās tikai pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Jaunu dvēseļu nav: vienas un tās pašas dvēseles ietērpjas jaunos ķermeņos.