Jautājums: Kāpēc Zoar Grāmatas autori pastāvīgi atkārto un skaidro vienu un to pašu? Vai tad nav pietiekami paskaidrot principu – un turpināt tālāk?
Kāpēc tik daudz jāraksta par mums jau saprotamām lietām – ka katrs elements sastāv no četrām daļām reizinātām ar trim līnijām, – kopā no divpadsmit daļām? (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Bo”, 121.p.: Sacīts:”Es izvedu tevi no Ēģiptes zemes”. “Atceries šo dienu, kad jūs iznācāt no Ēģiptes”. “Un izveda tevi no Ēģiptes Sava tēla priekšā ar Savu spēku diženo”… Tādā veidā Torā 50 reizes tiek minēta iziešana no Ēģiptes.
50 – tā ir pilna pakāpe, 10 Malhut sfirot un 40 Binas sfirot kopā. Malhut jāpaceļas pāri sev pašai, uz visu pilnu pakāpi. Šie divi spēki jāsajūt cilvēka iekšienē – viens pretim otram.Tāpēc atbrīvošanās nenāks, kamēr nebeigsim atrasties trimdā nonākot līdz biedējošai sajūtai, ka mums nav nekādu spēku, lai izietu no sava egoisma, un neskatoties uz to, mums vienkārši nepieciešams to izdarīt! (vairāk…)
Zoar, nodaļa ‘Vaeira”, 258.p.: Tiesa, kuru sprieda Radītājs lielo plūdu laikā un tiesa pār Sodomu – tās abas bija elles tiesas, jo grēcinieki ellē tiek tiesāti ar ūdeni un uguni.
259.p.: Sodoma tika notiesāta ar elles tiesu, kā sacīts: “Un Dievs Kungs lika pār Sodomu un Gomoru līt sēram un ugunij no debesīm”.
Viens tika notiesāts ar ūdeni, bet otrs bija notiesāts ar uguni. Un viens, un otrs – elles tiesa. Grēcinieki ellē tiek tiesāti ar divām šīm tiesu kategorijām, jo ir sniegotā, tas ir, ūdens elle un ir uguns elle. Mums jāsaprot, ka visas noskaidrošanas mēs risinām savā iekšienē, bet pati realitāte nemainās. Arī patreiz es atrodos Bezgalības pasaulē un esošajā realitātē nekas nevar mainīties, bet manī mainās uztvere, sajūtas, apziņa, izpratne, vērtējums – tikai tas. Tieši šīs izmaiņas es sajūtu. Sacīts, ka “katrs spriež pēc savas samaitātības pakāpes” – proti, es veidoju savā iekšienē ainu saskaņā ar manu Bezgalības pasaules vērtējumu. Tāpēc Elle un Paradīze, labs un ļauns, tiesāšana ar uguni un ūdeni – tie ir dažādie manas attieksmes līmeņi pret statisko, nemainīgo ainu. Kā sacīts: “Es savu AVAJA izpausmi neesmu mainījis”. Mēs paši savā iekšienē veidojam savu realitāti saskaņā ar savu attieksmi pret pastāvīgo stāvokli. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Šemot”, 247.p.: “Tās ir sešdesmit valdnieces, piegulētāju – astoņdesmit”. “Sešdesmit valdnieces” – augstākie karotāji no gvura (vīrišķība) puses, kuri pieturējušies pie likumiem, “Israela svētā dzīvnieka” ārējā daļā, tas ir, Malhut.
Un tāpēc tiek dēvēti viņas vārdā “sešdesmit valdnieces”. Un tie ir eņģeļi, kuri iecelti pār tautām. Astoņdesmit piegulētājas – tie ir eņģeļi, kuri iecelti pār šo valdnieču likumiem, kuri atrodas “sešdesmit valdnieču” varā. Tādējādi tiek dēvēti par “piegulētājām”, nevis “valdniecēm”. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Emor”, 129.p.: Atver man ieeju tik lielu kā adatas acs, un es atklāšu tev augstākos vārtus…
Tāpēc Dāvids, kad vēlējās ienākt pie Ķēniņa, sacīja: “Atveriet man taisnprātības vārtus”. Tie ir vārti pie Radītāja. “Taisnprātības vārti” – Malhut, tas ir ienākšanas pie Ķēniņa slieksnis.
Tie ir vārti pie Radītāja, lai Viņu atrastu un saplūstu ar Viņu, un tāpēc: “Atver man, māsa mana, mīļotā mana”, lai būtu savienots ar tevi un atrastos ar tevi pilnībā uz visiem laikiem.
Vienā no saviem vēstījumiem Bāls Sulams raksta par ienākšanu garīgajā: mums priekšā ir siena, mēs mērojam ceļu gar to, meklējam ieeju – un nespējam atrast.
Bet tajā mirklī, kad cilvēks līdzinās tam, kurš atrodas aiz sienas, – sienā parādās ieeja. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Mikec”, 113.p.: “Bet Josefs – zemes valdnieks”. Josefs – tā ir saule, – tas ir, Zeir Anpin, jo Josefs – tas ir Zeir Anpina Jesod, – valdošs pār mēnesi, tas ir, nukvu un starojošs tai, barojošs to.
Tas baro visas zemes tautu. Jo tā upe, kura tek un iztek no Ēdenes, tas ir, Jesod, dēvēta par Josefu, – no tās barojas visi un no turienes izlido dvēseles visiem cilvēkiem.
Un tāpēc visi pielūdz to vietu, jo nav tādas lietas pasaulē, kura nebūtu atkarīga no veiksmes (mazal), tas ir, Jesoda.
Viss atkarīgs no piepildījuma gaismām, labošanās gaismām, kuras no Jesod nonāk pie Malhut, pie dvēselēm, kuras tajā atrodas. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Beaalotha”, 10.p.: Darbība nozīmē upurēšanu…
Kad garīdznieks lūko aidegt sveces lejā un atnes aromātisko kvēpināmo trauku, tajā pašā laikā gaismo augstākās sveces, tas ir, sfirot un viss sasaistās vienā veselumā, un prieks un līksme piepilda visas pasaules, kā sacīts: “aromātiskā eļļa un kvēpināšana priecē sirdi”.
Galvenais garīgais darbs – tā ir upurēšana. Vārds “upurēšana” (kurban) nozīmē “pietuvināšanās” (karov). Mēs ņemam savu vēlmi baudīt, izmēram to, pārbaudām, kādu tās daļu varam “upurēt”, tas ir, pietuvināt atdeves īpašībai ar to, ka “nokaujam to”, atbrīvojot no iepriekšējās egoistiskās formas, kad tā bija “dzīvnieks”, kurš dzīvoja tikai sevis dēļ. (vairāk…)
Jautājums: Ko tad būtībā ietver šī metodika, kuru vēlaties nodot visai pasaulei?
Atbilde: Tā ir metodika – kā mums pareizi organizēt cilvēku sabiedrību.
Patreiz tā ir sašķelta un jūt nepieciešamību apvienoties. Bet tai nav metodikas, pēc kuras var sasniegt šo apvienošanos.
Visi saprot, ka mūsu egoisms mūs iznīcina un mums nav kurp tālāk iet, nav atlicis nekādu metodiku.
Jo visas mūsu vēstures, visa noietā ceļa rezultātā mēs sapratām, ka neko nespējam izdarīt ar cilvēka dabu. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Ba-ar”, 3.p.: Pusnaktī atmostas ziemeļvējš. Un no zemākā ziedokļa, tas ir, no Malhut iznāk liesma un atveras vārti. Bet apakšējās tiesas, tas ir, nukvas tiesas sanāk savā nukvā. Un liesma staigā un klejo, un atveras paradīzes (gan Eden) vārti. Kamēr šī liesma neatnāk un nesadalās vairākās pasaules malās, nonāk zem gaiļa spārniem un viņš kliedz.
Pašas īpašākās labošanās notiek stāvoklī, dēvētā “nakts”, kad cilvēks sajūt tumsu, bezspēku, intereses zudumu, garīgais ne īpaši viņu piesaista, viņš noguris, vēlas aizmirsties un gulēt, viņam viss apnicis, – īsi sakot, nav viņam garīgā mērķa svarīguma. (vairāk…)
Zoar, nodaļa “Vaera”, 90.p.:… “Un mīli savu Visvareno Dievu ar visu savu sirdi” – tas ir, ar savām divām sākotnēm: labo sākotni un ļauno sākotni. Lai viņi pārvērstu ļaunās sākotnes sliktās īpašības par labām. … Un tad, protams, nav vairs atšķirības starp labo sākotni un ļauno sākotni, un tās – viens veselums.
Mūsu pasaulē mēs neapzināmies kvalitatīvu atšķirību starp labo un ļauno, un tāpēc nesaprotam, ka tie atbalsta viens otru un nespēj pastāvēt viens bez otra.
Mēs vēlētos nekavējoties iznīcināt visu ļauno un atstāt tikai labo. To, ko dotajā brīdī uzskatām par labo. (vairāk…)