No kā bīstas dvēsele
Posted on 20 septembris, 2010
Zoar, nodaļa Vaiehi, (Vayechi), 152. p.: Tajā pašā laikā rabīns Elazars ieraudzīja, ka nāves eņģelis aizgājis. Un sacīja (rabīns Elazars): “Nav nāves sprieduma rabīna Šimona vietā”. Rabīns Šimons teica rabīnam Elazaram: “Nāc un sāc nodarboties ar rabīnu Ichaku, jo redzu, ka viņš bīstas”.
Jautājums: Kāpēc dvēsele bīstas pacelties uz savu nākamo pakāpi? Ja tā redz savu izlaboto stāvokli, kāpēc tad tā bīstas atstāt esošo pakāpi? (vairāk…)
“Priekšvārds grāmatai Panim meirot”, 19. p. Egoistiskā baudas saņemšana ietver sevī nāvējošas indes pilienu un tādā veidā mēs divkārši palielinām savu parādu… Rezultātā ego atņem cilvēkam pēdējo atlikušo dzīvības dzirksti, it kā viņu satiek “nāves eņģelis ar indes pilienu uz zobena asmeņa, bet cilvēks paklausīgi atver muti, norij šo pilienu un mirst”. 
Sākot no Ādama laikiem, jo agrāk ir dzīvojis kabalists, jo tuvāk viņš saistīts ar sakni un atradās augstāk. Caur viņu gaismu saņēma visi, kuri nāca pasaulē pēc viņa. Taču tiem, kuri vēlas savienoties ar gaismas staru, kurš nāk no Bezgalības, nozīmīgāks vienmēr pēdējais, tuvākais kabalists, jo tieši viņš pieslēdz un savieno ar gaismu, ar Radītāju. Mūsu paaudzei tāds kabalists ir Bāls Sulams. 
Esam attālināti no Bezgalības pasaules ar 125 gaismas samazinājuma, apslēptības pakāpēm un pilnīgi nošķirti no patiesās realitātes, it kā atrodamies bez apziņas, nesaprotam, kas esam un kur atrodamies. No šī stāvokļa mums nepieciešams pamosties, nākt pie apziņas un, mērojot 125 pakāpes, atgriezties tajā vietā, no kurienes esam lejup nākuši, pie savas saknes. Šajā ceļā no lejas uz augšu, pārvarot apslēptības, mēs sasniedzam līdzību Radītājam, kļūstam tādi paši kā Viņš. 
“Desmit Sfirotu Mācība”, 7. daļa, Jautājumi un atbildes, 7. p.: “Nukvas lejasdaļa (Ahoraim), tās NEHiJ – tā ir nešķīsto spēku (klipot) piesūces vieta, kas vēlas saņemt Hohmas starojumu. Jo tā atrodas vistuvāk klipot un ar to beidzas Acilut pasaules gaisma, bet no tās un zemāk atrodas nešķīsto spēku sfēra, kā sacīts: “Tās kājas nolaižas nāvē”… 
Cilvēki domā, ka lūgšana attiecas uz reliģiju, uz reliģioziem cilvēkiem un attālināta no vienkārša cilvēka. Taču tā nav! Jo visi mūsu ārējie ietērpi, fiziskie ķermeņi, priekšmeti, kuri šajā pasaulē atrodas mums apkārt – tas viss ir vēlmes izpausmes. Nav nekā cita, izņemot vēlmi, kura veido sev visus šos ietērpus. Tādējādi, mēs paši to nenojaušot, ar savām vēlmēm nosakām visu savu dzīvi: kādā stāvoklī nokļūsim pēc mirkļa un kā sajutīsim šo īstenību! Vēlamies to vai nē, bet mēs pastāvīgi izsakām lūgšanu, – tas ir, lūdzam kaut kādu piepildījumu savai vēlmei. 
Rakstā “Kad cilvēkam zināms, ko nozīmē trīsas Radītāja priekšā” Rabašs raksta, ka grēks mēdz būt tieši pacelšanās augšup laikā, kad cilvēks izpelnījies Radītāja mīlestību un nolēmis ņemt to par darba pamatu, atmetot ticību. Un nodomāja, ka vairs nekad nenokritīs, jo ies taču saskaņā ar veselo saprātu. Tomēr no jauna krita mīlestībā pret sevi pašu – par sodu tam, ka zaudēja ticību. Un šis sods – labošanās, kura ļauj atgriezties viņam uz taisnā ceļa, virzoties augšup pa garīgajām kāpnēm. Tieši tādā veidā mums jāuztver savi stāvokļi. Stāvoklis, kurā mums šķiet, ka atrodamies kritumā un esam saņēmuši sodu – patiesībā tiek dots mūsu labošanai. Sajust savu grēku – tas nozīmē vairs negrēkot. Grēks – tas ir tas, ko izdarījām pirms tam! Taču pilnīga grēka sajūta – tā jau ir labošanās.
Bāls Sulams raksta savam pirmajam skolniekam un dēlam, Baruham Ašlagam (Raba”š), (vēstule Nr. 38 no grāmatas “Gudrības Augļi”), ka nedrīkst nolaist rokas un apstāties garīgā ceļa vidū, kamēr cilvēks nenonāks līdz mērķim, viņam nepieciešams spēks nepārtrauktai, arvien lielāku šķēršļu pārvarēšanai.
Rabašs aprakstīja visu mums priekšā esošo garīgo ceļu un paskaidroja, ko mums nepieciešams ar sevi darīt, lai saņemtu gaismu, kura izlabo un piepilda. Nav cita kabalista vēsturē, kurš būtu izdarījis kaut ko līdzīgu virzībā uz Radītāja sasniegšanu. Protams, tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņš bija vajadzīgais cilvēks vajadzīgajā laikā. 
Zoar, nodaļa Vaiehi (Vayechi), 136. p.: Viens putns dodas uz dienvidu pusi – tas, kurš izcēlies no Hohmas dzirksts, labās līnijas. Otrs putns dodas uz ziemeļu pusi – tas, kurš nāk no Binas dzirksts, kreisās līnijas. Viens dodas, kad iestājas diena, – tas, kurš nāk no Hohmas. Otrs, – kad diena dziest, uz vakarpusi – tas, kurš nāk no Binas. Katrs no tiem sauc un pasludina to, ko dzirdēja no vēstneša… no pusnakts saplūsmes gaismas…