Labojošais sevi – labo pasauli
Posted on 13 oktobris, 2010
No Bāla Sulama raksta “Sešsimts tūkstoši dvēseļu”: Katra dvēsele labojoties pievelk visu kopējās dvēseles gaismu un ar to veicina visas paaudzes dvēseļu labošanos. Tādā veidā visas dvēseles atkarīgas viena no otras. Tā notiek visu dvēseļu pilnīgas savstarpējās saiknes rezultātā. Tādējādi neviena dvēsele nevar pacelties augšup nepavelkot sev līdzi visas dvēseles. Tās pacelšanās atkarīga no tām. Tā ir integrālā sistēma, kur viss ir savstarpēji saistīts. (vairāk…)
Jautājums:
Pirmā labošanās tā ir vēlme – atdeve atdeves dēļ. Tas nozīmē, ka es saīsinu savas vēlmes izmantošanu, jo tā ir egoistiska, proti, sevis dēļ, nevēloties nodarīt ļaunumu citiem, kā sacīts: „Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu tev!” Taču pat šajā egoistiskās vēlmes izmantošanas ierobežojumā iekļauta labošanās, jo es taču ne tikai atturu sevi no ļauniem darbiem. Tomēr, ja man būs iespēja nozagt un tā, ka neviens neuzzinās, kas mani apturēs? 
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 401. p.: …Tādējādi tieši Radītājs dod cilvēkam sievu un no Viņa nāk zivugi. Tādēļ sacīts: “No Radītāja – prātīga sieva”. Visu notiekošo visās pasaulēs jātraktē tikai attiecībā pret mūsu savstarpējo saikni. Jo visas pasaules radītās pēc vienas vēlmes, dvēseles šķelšanās vairums daļās. Kabalas zinātne noskaidro, kādā veidā iespējams novest šķeltību līdz tās veseluma formai. “Sieviete”, “sieva” – tā ir vēlme, kura jāizlabo “vīrietim”, “vīram”. “Sieviete” – tā ir sašķeltā (egoistiskā) vēlme, kas atklājas starp mani un biedriem, savā neizlabotajā veidā. Man tā ir jāizlabo, jāatklāj tajā gaisma, jāpiepilda “sieviete”. Es – tā ir vēlme izlabot, vēlme saņemt atdeves spēku, nolūku. Ar to es varu izlabot nolūku “sieviete” – “saņemt sevis dēļ”. Es atklāju sairušās saiknes starp mani un biedriem. 
Radījums kopumā tiek dēvēts “Babilonija”. Tas radīts no vēlmes, kas izgājusi attīstību četrās gaismas stadijās, lejup nākšanu pasaulēs, struktūras Ādams dzimšanu un šķelšanos – rezultātā vēlmes saņemt un dot sajaukušās tā, ka katrā atrodas visu pārējo daļas. Pēc tam uz šo sašķelto stāvokli izplūst gaisma – un sašķeltās daļas sāk atmosties no nedzīvās vēlmes uz augu, dzīvnieku un cilvēka. Tomēr kopā ar egoisma tālāko attīstību cilvēkos, vienā no cilvēkiem, Ādamā, pirms 5770 gadiem, radās vēlme dot. No tā aizsākās labošanās process. 
Šķiet, tas ir tik vienkārši – lai gaismas spēks mūs izlabotu uz mīlestību pret tuvāko! Kāpēc labošanās process ir tik sarežģīts? – Sarežģītība ir tajā apstāklī, ka viss šis process – apslēpts, bet slēpts tas ir tādēļ, lai dotu mums izvēles brīvību. Brīvi – nozīmē, pret manu vēlmi un sapratni, kad nevēlos to tiešā veidā! Mans dzīvnieciskais ķermenis uz to netiecas, mans egoisms tajā nav mans palīgs. Man jārod jauna motivācija virzībai uz priekšu, kas izriet no manām īpašībām – citādi es tikai palielinātu mana dzīvnieciskā egoisma augšanu. Virzības uz priekšu cēlonim jāatrodas ārpus manis – apkārtnē. Virzībai uz priekšu man nepieciešams izmantot kaut ko tādu, kas nepieder manai egoistiskajai vēlmei – un tur slēpjas visas grūtības. Ja tā nebūtu, katrs tiektos uz labošanos, – kurš gan nevēlas saņemt pilnību un mūžību, Radītāju, redzēt savu likteni no sākuma līdz beigām un vadīt to. Jebkurš būtu ar mieru mainīt šo laicīgo pasauli uz mūžīgu. Tomēr cilvēks jūt, ka tas atrodas pārāk augstu, grūts un nesasniedzams. 
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 103. p.: “Ķēniņa vaiga gaismā – dzīve un Viņa vēlme kā pavasara lietus mākonis”. Jo kad viņi pieņems Radītāja Šhinas vaigu un nodarbosies ar tām sistēmām, no kurām izceļas dzīvnieku pasaules – dzīvnieki, kas ir sistēmas nesēji, kā sacījis Jehezkelis, tad uz tiem attiecas vārdi: “Ķēniņa vaiga gaismā – dzīve”. Viss atkarīgs no starojuma no augšienes. “No augšienes” – kā arī viss, atrodas “cilvēka iekšienē”, mūsu sajūtās, bet attiecas uz “augstākiem” pavirzītiem uz priekšu stāvokļiem. Garīgajā pasaulē, sajūtās – neeksistē laiks, telpa, parvietošanās, bet visa atšķirība starp visu – tikai lielākā vai mazākā nozīmīgumā attiecībā pret atdeves īpašību, Radītāju. Ja rodas spēks/ īpašība, kas nes man lielāku atdeves īpašību, tad man šis stāvoklis ir svarīgāks, proti, “augstāks” par iepriekšējo, – un tiek dēvēts – “starojums no augšienes”.
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 442. p.: …Jo no Tempļa sagraušanas dienas lejā, Radītājs zvērēja, ka neienāks augstākajā Jeruzalemē, kamēr neienāks Israēls zemākajā Jeruzalemē… Par to sacīts: “Svēts būdams tavā vidē, Es nenākšu uz pilsētu”. 
Cilvēki, kuros mostas punkts sirdī, visdaudzveidīgākajos ceļos nonāk līdz kabalas zinātnei, kura skaidro, kā realizēt šo punktu balstoties uz vēlmi, kā izveidot ekrānu un nolūku pāri vēlmei, un atrasties priekā jau citā līmenī – priekā no tā, cik lielā mērā es spēju atrasties atdevē, identificēt sevi ar sākotnējo augstāko spēku, kurš radīja vēlmi un tajā ielika šo punktu, ar kura palīdzību es varu pacelties pāri vēlmei un saplūst ar augstāko spēku.Radījums, kurš sastāv no vēlmes un punkta, kurš tiecas pēc Radītāja, veicot labojumus, attīsta šo punktu līdz tādai pakāpei, ka tas pārvēršas par ekrānu un tad jau virs ekrāna tas var dot Radītājam, gaismai, tāpat kā gaisma un Radītājs dod radījumam, – un no tā izjūt prieku. 
Bez Rabaša rakstiem mēs nezinātu, kā pareizi orientēt sevi uz mērķi, jo Bāls Sulams sniedz mums akadēmiskus padomus, no milzīga garīgā augstuma. Mēs neesam spējīgi iegūt no turienes detaļas, lai spētu savstarpēji apvienoties, lai veiktu vismaz vienu soli un praktiski to realizētu. Taču Rabašs sāk tieši no pirmā, sākuma punkta un izskaidro mums katru soli. Balstoties uz viņa rakstiem mēs jau labāk spējam izprast un realizēt Bāla Sulama metodiku. Kad nonākam pie tiešas Kabalas realizācijas, Radītāja atklāšanas praktikas, mums kļūst nepieciešami Rabaša raksti un Zoar Grāmata. Rabaša raksti palīdz mums noformēt pareizo nolūku, bet Zoar Grāmata – pietuvināt nolūku tam, kurš atklāj garīgo pasauli, gaismu.