Mīlestība un kaitējums – nesavienojami
Cilvēki, kuri sasnieguši garīgo izpratni, zina universa likumus un saprot masu dabu. Viņiem ir ne tikai zināšanas, bet arī personīgās attīstības pieredze, kura tāpat sākusies no zemākā, nedzīvā līmeņa. Viņi izgājuši iekšējo labošanos, iemācījās līdzjūtību, piekāpību, mīlestību un ieguva nepieciešamo „instrumentu komplektu”, lai rūpētos par masām. Viņi garantēti darbojas tautas labā, nevis savā labā, jo dzīvo citā, garīgās dabas dimensijā.
Jautājums: Uz ko tad ir virzītas viņu rūpes par pasauli?
Atbilde: Viņi vēlas, kā sacīts, „audzināt pusaudzi saskaņā ar viņa ceļu”. Tieši atbilstoši viņa ceļam, taču audzināt, tas ir, pakāpeniski veicināt viņa izaugsmi ne ciešanu ceļā, bet ar mācību, skaidrojumu un piemēru palīdzību. Šie viedie īsteno galveno darbu, viņi piesaista gaismu, bet labumu no tā saņem masas. (vairāk…)
Jautājums:
Radītājs liek cilvēka roku uz labu likteni un teic: „Paņem to sev!” Viņš dod cilvēkam vēlmi, modina viņā jautājumu par dzīves jēgu, iespaidus – iekārto viņam visu, atvedot uz tādu vietu, kur viņš var sevi realizēt, tas ir, saņemt atbildes uz saviem jautājumiem.
Brīvība – brīvprātīga ierobežojumu pieņemšana. Citādi nav iespējams iedomāties brīvību. Lūdzu, tevi var izmest kosmosā – esi brīvs!
Jautājums:
Jebkurš cilvēks mūsu pasaulē pilnībā izpilda Radītāja gribu un viņam nav pilnīgi nekādas gribas brīvības. Lai viņu izkustinātu no šā sastinguma punkta, uz viņu ir jāiedarbojas ar gaismu – tad viņā radīsies lielāka egoistiskā vēlme – „klipa”.