Category Archives: Garīgais darbs

Kamēr urbis vēl nav skāris nervu

Var meklēt visas iespējamās atrunas, taču, ja mēs saduramies ar dabas likumu, tad esam spiesti tam pakļauties. Kabalas zinātne klāsta par nemainīgiem likumiem. Kabalisti mums skaidro, kā iekārtota realitātes sistēma. Turpretī mēs domājam, ka tie nav stingri likumi, bet kas tāds, ko varam mainīt pēc savas izvēles: attiecības starp cilvēkiem, cilvēka saikne ar dabu, liktenis, laiks, kādi vakardienas vai rītdienas notikumi.

Visas šīs ilūzijas notiek tāpēc, ka nezinām sistēmu, nesaprotam, ka tā ir precīzi definēta un mainīt to nav mūsu spēkos. Neko nevar darīt, tā tas ir – ne citādi! Pat pret zinātni mēs izturamies tā, it kā varētu to zināmā veidā apiet. Tas notiek tāpēc, ka nejūtam, ka esam saistīti ar sistēmu tūkstošiem savstarpēji savienotiem pavedieniem, miljardiem nervu šķiedru.

Iedomājies, ka no tevis nāk bezgalīgs daudzums vadu, kas savieno tevi ar visu universu, un tie visi ir superjutīgi, gluži kā atkailināti nervi. Visiem ir zināms, cik neciešamas ir sāpes, kad piepeši pieskaras atkailinātam nervam zobā. Ikviens to reiz ir izjutis. Lūk, šādi atkailināti nervi nāk no tevis miljoniem, miljardiem, sasaistot tevi ar citiem. Tu viscaur esi apvīts ar šīm smalkajām baltajām šķiedrām, it kā iegremdēts želejā. (vairāk…)

Jāmācās dzelzs izturība

No Bāla Sulama vēstules (Nr. 34): Pat tiem, kuri izpelnījušies to grēku piedošanu, kas ieskaitīti nopelnos, nepieciešams vēl spēks, kas ļauj noturēties ķēniņa pilī, tas ir, stāvēt, raidīt lūgšanu un gaidīt bez apstājas, „sitienā aiz sitiena”, līdz sasniegs pilnības vēlmi no Radītāja. Tāpēc jāmācās šis darbs vēl līdz tam brīdim, kā ienāk ķēniņa pilī, tas ir, saņem spēku un varenumu, lai stāvētu kā dzelzs stabs…

Jautājums: Kāpēc šeit sacīts, ka no cilvēka tiek prasīts stāvēt kā dzelzs stabam, ja mēs zinām, ka, gluži otrādi, mums ir jāsasniedz izmisums un jāviļas savos spēkos?

Atbilde: Ja cilvēks ir vīlies savos spēkos, tas nenozīmē, ka viņš ir kļuvis vājš. Viņš neraud aiz sava vājuma, bet priecājas kā varonis par to, ka pacēlies virs visiem egoistiskajiem spēkiem (klipot), kuri izraisīja viņā sajukumu un vilka dažādos virzienos. Patreiz viņš stāv pretim Radītajam un prasa palīdzību! (vairāk…)

Strādā ar prieku!

No raksta „Ierobežojums” (grāmata „Šamati”, 53. raksts): Bēdas pie cilvēka atnāk tikai tad, ja viņš tiecas pēc pārmērībām. Tāpēc sacīts, ka tad, kad Israēls atnāca saņemt Toru, Mozus viņus sapulcēja kalna pakājē (zem visām šaubām). Tas ir, Mozus atveda viņus pie visdziļākajām domām un sapratnes – pie viszemākās pakāpes.

Tikai tad bez svārstīšanās un šaubām viņi piekrita palikt tādā stāvoklī, it kā atrastos vislielākajā un pilnīgākajā stāvoklī. Pie tam viņi piekrita paust īstu prieku, kā sacīts: „Strādājiet Radītāja labā ar prieku”. Lielajā stāvoklī no cilvēka netiek prasīts strādāt ar to, lai atrastos priekā – šajā laikā prieks izpaužas pats par sevi. (vairāk…)

Meklēju cilvēku

Jautājums: Kā iespējams, lai cilvēks kļūtu aktīvs sistēmas elements, ja sacīts, ka visu dara gaisma?

Atbilde: Sistēma jau pastāv visā savā pilnībā un dižumā, stāvoklī, kas dēvēts par Bezgalības pasauli. Visas šķelšanās un apslēptības, visi samazinājumi un nosacījumi darbojas tikai attiecībā pret radījumu, lai viņam dotu iespēju pakāpeniski, kāpniskā veidā, sasniegt absolūto sistēmu.

Tāpēc mums ir jāsāk no stāvokļa, kurš atrodas vistālāk no pilnības. Daļu no visa ceļa radījums vispār iziet neapzināti, daudzās iepriekšējās pārdzimšanās. Mēs taču nesākam laboties apzināti tieši no Lielā sprādziena laikmeta, no matērijas pirmās daļiņas, kuru radījusi gaismas dzirkstele pirms miljardiem gadu.

Un ne jau vakar esam nokāpuši no koka un no pērtiķiem pārtapuši cilvēkos. Tas ir ļoti ilgs attīstības  process, kurš akumulē izmaiņas no paaudzes paaudzē. Rezultātā esam nonākuši pie šīs mūsu dzīves, kurā mums atlicis tikai pabeigt šo darbu – veikt noskaidrošanas! Patreiz galvenais ir apzināšanās – jūtās un prātā. (vairāk…)

Gaidi, Viņš var atnākt šodien

Jautājums: Kā efektīvāk pārbaudīt  katru savu darbību, lai atklātu, ka tās cēlonis bija atmoda no augšienes?

Atbilde: Var sniegt tādu ļoti raksturīgu piemēru. Piepeši ieskanas tālruņa zvans, un kāda nepazīstama balss tev saka: „Gaidi, es atnākšu šodien nokārtot ar tevi rēķinus” un noliek klausuli. Vienkārši kā šausmu filmā.

Un tu nezini, kas zvanīja un par ko iet runa! Tu sāc aizdomīgi un ar bailēm lūkoties uz katru pretimnācēju. Tu pārbaudi un analizē visu, kas notiek.

Lūk, tieši tādā veidā it visā mums ir jāmeklē Radītājs. Mums nepieciešams šāds satraukums, bailes, nedrošības sajūta, neaizsargātība, kas liek cilvēkam kļūt vērīgam un pārbaudīt visu, kas sastopas viņa ceļā.

Ja mērķis man ir ļoti svarīgs, taču es redzu, ka nevirzos uz priekšu, lai to sasniegtu, tad raizējos par to, kas notiek un man ir jānoskaidro, kas man traucē. Kas tieši ir šis mērķis – varbūt es to nepareizi izprotu? Kādi ir tā sasniegšanas līdzekļi? (vairāk…)

Ko vēlas tuvākais?

Bāls SulamsRaksts Zoar Grāmatas nobeigumam”: Tāpat kā visas Radītāja darbības virzītas tikai uz to, lai atdotu un darītu labu tuvākajam, nevis rīkotos savā labā, tāpat arī visas mūsu darbības jāvirza uz to, lai atdotu un darītu labu tuvākajam.

Jautājums: Ko nozīmē „atdot un darīt labu tuvākajam”?

Atbilde: Tas nozīmē, ka man jāsajūt, ko tieši tu vēlies. Šim nolūkam man jāizjūt dziļa simpātija, mīlestība pret tevi. Tātad man ir nepieciešams veikt attiecībā pret sevi samazinājumu un jāizveido ekrāns ar atstaroto gaismu uz visām manām vēlmēm. Tad personīgajās īpašībās, kuras tiks vērstas nevis uz iekšieni, bet ārieni, es, iespējams, spēšu tevi saprast, sajust, paust tieši to, ko vēlies tu.

Man jāsaņem no tevis visas tavas „garšas”, lai gan tās man ir nezināmas. Tu esi man gluži kā būtne no citas planētas. Tomēr, neskatoties uz to, es pārņemu tavas vēlmes tik lielā mērā, ka pat atklāju, ar ko tava māte barojusi tevi bērnībā.

Taču, kā lai to sajūtu savās tilpnēs/ vēlmēs, ja man nav pat sapratnes, „no kā tu esi izveidots” un kādas iekšējas atsauksmes izjūti, lai arī kas tas būtu? Šeit man patiešām ar tevi jāsatuvinās, jāiemīl. Kabalas zinātnē mēs to dēvējam par „apskāvieniem”, „skūpstiem”, „savienošanos”, „saplūsmi”, tie ir termini, kas apzīmē mūsu komunicēšanās pakāpes, šī komunikācija tiek īstenota caur vēlmju pielīdzināšanu un savstarpējo piepildījumu. (vairāk…)

Grāmatas ar garīgo zemtekstu

Esam pieraduši pie tradicionālā literatūras veida. Mēdz būt aizraujošas, piedzīvojumu, zinātniski populārās grāmatas utt. Kopumā, atverot grāmatu, es vēlos smelt no tās kādas zināšanas vai iespaidus.

Turpretī kabalistiskās grāmatas darbojas pilnīgi citādi. Kabalā grāmata ir līdzeklis, savienojošais elements, adapteris, ar kura palīdzību es varu pieslēgties autoram. Tieši tā man jālūkojas uz kabalistu darbiem: viņi palīdz man pieslēgties milzīgai garīgai sistēmai, kas pārplūdināta ar Bezgalības gaismu, piepildīta ar Radītāju.

Šī sistēma sastāv no dvēselēm, tas ir, no gara milžu izlabotajām vēlmēm, kuri ar lielām pūlēm sasniedza līdzību Radītājam un notur Viņa atklāsmi savās tilpnēs – savās velmēs. Turklāt daži no šiem gara milžiem no sevis līdz manīm ierīkojuši šauru „caurulīti” – kanālu, ar kura palīdzību es varu savienoties ar viņiem un saņemt iedvesmu, ziņas, labojumus, visu to, kas mani saistīs ar šo sistēmu.

Tādējādi kabalistisko grāmatu lasīšana kardināli atšķiras no visas pārējās literatūras lasīšanas. Tāpēc šīs grāmatas kopumā dēvē par „mācību” (Tora), jo tajās ielikta gaisma (or), kas atgriež pie Avota. Tās satur īpašu spēku, un es varu šo spēku saņemt, ja gaidu pārmaiņas, ja vēlos kļūt tāds pats kā autori. (vairāk…)

Raudzīties ar mīlestības acīm

Jautājums: Jūs sacījāt, ka, ja mēs mācāmies, pamatojoties uz integrālo metodiku, tad citu cilvēku negatīvās īpašības mēs sākam uztvert kā pozitīvas. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Tas nozīmē, ja neesmu pacēlies virs sava egoisma, es neredzu otru cilvēku, es redzu tikai sevi. Taču, ja es pārvaru savu egoismu, tad tajā pašā brīdī vērtēju otru tā, kā viņš vērtē sevi pats. Tas ir, es redzu, ka viņš pareizi rīkojas, pareizi darbojas. Tas biju es, kuram nebija taisnība, jo tādā veidā biju viņu vērtējis no sava egoistiskā redzes viedokļa.

Replika: Tādā gadījumā mums izjūk ne tikai subjektīvais „es”, mums sabrūk visa ētika.

Atbilde: Mūsu egoismā nav nekādas ētikas, izņemot tikai vienu, kā saraust vairāk un kā nostumt visus tālāk. Es runāju par mūsu personīgo dabu.

Tad, kad mēs raugāmies uz citu cilvēku, tad pūlamies atrast viņā trūkumus, just viņu tā, it kā viņš būtu zemāks, turpretī sevi just atrodamies augstāk par viņu. Tā ir dabiska mūsu egoisma aizsargreakcija. Tieši tā mēs lūkojamies uz visu pasauli.

Es raugos uz savu bērnu un svešu. Mans bērns – vienmēr man zināmā mērā labāks par citiem.

Es pastāvīgi lieku sevi izdevīgākā pozīcijā, pretējā gadījumā man nav jēgas pastāvēt. Mana egoisma aizsargreakcija virzīta uz to, lai mani atbalstītu tajā aspektā, ka man ir tiesības pastāvēt, es pastāvu.

Turpretī, kad es paceļos virs sava egoisma, tad redzu pārējos pilnīgi citām acīm.

No TV raidījuma „Integrālā pasaule”, 27.11.2012.

Avots krievu valodā

Kad degviela ir beigusies

Jautājums: Pēdējā laikā, tiekoties ar cilvēkiem, es redzu, ka viņi vairs nemeklē panākumus kā iepriekš, necenšas kaut ko sasniegt. Egoisms it kā apstājas un pat pagriežas atpakaļ – cilvēki kļūst pieticīgi. Kāpēc?

Atbilde: Nav viegls jautājums. Kāpēc egoisms pārstājis augt? Pie tam, kāpēc tas „atstāj pozīcijas”, samazina savu spēku? Un vai patiešām samazina?

Lieta tajā apstāklī, ka egoisms ir kļuvis citādāks – „apaļš”, integrāls. Mēs šķiramies no individuālistiskā egoisma veida, no vienkāršas, „lineāras”, taisnas pieejas: „Ņem no dzīves, cik gribi” – un pārejam uz citu veidu, kuru vēl neizprotam. Tas pagaidām mūsos vēl nav atklājies tā pa īstam, proti, integrālais egoisms, kam līdzās nāk savstarpējā saikne, taču mēs to jau izjūtam, bet nezinām, kā ar to tikt galā. (vairāk…)

„Daba necieš tukšumu”

No Rabaša raksta „Nepieciešamība radīt dēlu un meitu garīgajā darbā”: Pēc tam, kad cilvēks pielicis daudz pūļu un palicis tukšā, „savā apziņā” viņš pārliecinās, ka viņš pats nav spējīgs atbrīvoties no sava egoisma un ka tikai Radītājs spēj viņam palīdzēt.

Tāpēc viņam nav jātic, kā to dara reliģiozie cilvēki. Ja cilvēks vēlas strādāt atdeves labā, viņš tik lielā mērā atklāj savu ļauno sākotni „zināšanās”, ka ir spiests noticēt „augstāk par zināšanām”, ka Radītājs tomēr viņam spēj palīdzēt, lai viņš varētu izrauties no vēlmes baudīt važām.

Sacīts, ka „gudrība atnāk tikai ar pieredzi”. Mums nepieciešami autentiski, nevis māksloti uztveres instrumenti. Sākumā jāizzina viss, kas nepieciešams, prāta iekšienē un tikai pēc tam jāpaceļas augstāk par to. Mums jāizpilda viss darbs, ko esam spējīgi veikt, lai izveidotu savas uztveres tilpnes. (vairāk…)