Piekrišana laboties
Cilvēka garīgās pilnveidošanās metodika tiek dāvāta mums nevis tad, kad ciešanas ir sasniegušas savu maksimumu, kad mēs beidzot nolemjam darīt galu mūsu briesmīgajām savstarpējām attiecībām un apvienoties.
Mēs piekrītam mainīt sevi un saprotam, ka to nespējam izdarīt paši – šeit var darboties tikai tas kreatīvais spēks, kas mūs ir radījis un tagad šim spēkam mūs ir jāpārveido. Iznāk, ka mums, sabojātiem ar savu personīgo egoismu, ir jāiziet nopietna korekcija. (vairāk…)
Zoar Grāmatā ir teikts, kamēr netika uzcelta Saiešanas telts, pasaulē valdīja naids un skaudība, sāncensība, nesaskaņas un pretrunas…
Radītājs rada apslēptību un mūs pakāpeniski ved caur viņa sajušanu, lai mēs saprastu, kam ir jābūt apslēptības vietā: kādam Radītāja tēlam, atdeves tēlam, tur ir jāatklājas? Tas līdzinās spēlei, kur pašiem ir jaaizpilda trūkstošie fragmenti, noprotot, kam tur ir jābūt, lai iegūtu pilnu ainu.
Jautājums:
Psalms, 139. Dāvida dziesma: … Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.
Dāvida psalms, (61.): Klausi, ak, Dievs, manu skaļo saucienu, ņem vērā manu lūgšanu!
Jautājums:
No Rabaša raksta „Uz manas nakts gultas”: „Uz manas nakts gultas es meklēju manas dvēseles mīļoto”, no kura šķirta. Svētā dvēsele pieder Izraēlas dvēseļu Saietam, taču atrodas svešā, nešķīstā zemē un lūdz savas dvēseles mīļoto, no kura izsūtīta uz neķšīsto zemi.
Un viņš lai liek savu roku uz dedzināmā upura galvas, un Tas Kungs to labvēlīgi pieņems par salīdzināšanu. (Tora, „Iziešana”, „Vayikra”, 1:4)